Viena no muļķīgākajām lietām pasaulē.

Nu kurš idiots izgudroja asaru neizturīgu telefonu? Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā ka cilvēku rasei ir tādi pārstāvji, kuri bez raudāšanas dažreiz nespēj iztikt un šajos brīžos grib izrunāties pa telefonu?

Kā es smiešos, ja man atteiks garantijas remontu. Nē, laikam jau atteiks – izdarīti aizliegti  bojājumi no manas puses, bet nu.. tas ir muļķīgi.  Nekur nebija brīdinājumu ka es nedrīkstu raudāt sarunas laikā, kā jau tāds mazs, muļķīgs skuķis. Nē – brīdinājums par ūdens neizturību bija, bet… palikšu pie uzskata, ka asaru neizturīgi telefoni ir viens no tiem absurdiem, mūsdienu elektronikas atražojumu blakusefektiem.

Lai arī – aizskatoties uz vārdu mūsdienās – laikam jau nav neviena asaru izturīga saziņas metode.

Tāpēc atliek nonākt pie secinājuma, ka mana telefona taustiņi vēl arvien ir pakārušies tuvākajā sijā un raudāt nav labi.

–

Otrs muļķīgai izgudrojums – pazušanas drošas norēķinu kartes. Respektīvi – tādas kartes kas pie pirmās iespējas pazūd. Nu kā var rasties kas tik muļķīgs? Norēķinu kartes būtu jāaprīko ar ziemassvētku lampiņām, vai vismaz GPS meklēšanas ierīci. Ieslēdzams skaņas signāls arī nenāktu par ļaunu. Vislabākās būtu kartes, kuras pašas atrodās – uzsvilp un tā tev ielec rokā.

Bet ja nopietni – vislietderīgākā man būtu jauna atmiņa. Lūdzu ar lielāku ramu, nekā pašlaik. Un plašāku C disku. Neaizmirstiet vēl visu vajadzīgo uzinstalēt, ar savu pašreizējo atmiņu*svītrots* galvu, to neprotu.

–

Vismaz kaķi vēl ir tādi, kādiem tiem vajadzētu būt – mīļi, pūkaini, patstāvīgi un zin, kad ir īstais brīdis ierāpties klēpī un to ļaunprātīgi izmantot, lai piekļūtu draugiem.lv*svītrots* nosnaustos, vai paasinātu nagus. Morfija laikam pašlaik ir mans vienīgais sasniedzamais mīļums, tapēc gribās mazo visu laiku mīļot, bužināt un lutināt.

Žēl tikai – izskatās ka vaiņa par savu triku skolotāju ir izvēlējusies Skvirlu [vāveri respektīvi]. Vismaz pēc pārskrējieniem un mēģinājumiem sāniski pārvietoties pa manu kāju, kamēr es stāvu, spriežot.

Sauciet mani par subjektīvu, mazu kaķumīli, bet Morfianna ir viena no jaukākajām lietām, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis. vismaz šajā mēnesī.

Par kluso sajūsmu.

Dažreiz vienīgā lieta ko mēs varam darīt ir klusēt un pasmaidīt.

Klusi pasmaidīt.

Mēs varam klusi pasmaidīt skatoties labas filmas titrus, klusi pasmaidīt pēc tiešām skaista koncerta, klusi pasmaidīt pastaigājoties pa fotogaleriju, vai pirmo reizi sperot kāju kādā skaistā pilī. Ir dažas reizes kad aplausi, skaļi izteicieni, parspīlēti vārdi un skaļa sajūsma tikai nogalina. Izgaisina visu skaisto kas tikko radies.

Tādās reizēs vienkārši gribās būt vienai, visa plašajā kinozālē – vienai. Nedzirdēt pārējo teātra apmeklētāju plaukšķināšanu un klaigāšanu. Klusi uzsmaidīt izstādes māksliniekam, ne vārda nesakot paspiest roku, neesot sajūsmināto „kritiķu” traucētai. Izbaudīt vien savas elpas akustiku, nedzirdot apkārtējās elsas.

Tāpēc dažreiz gribās filmu redzēt vienai, ieiet jaunajā celtnē vienai, pastaigāties pa parku vienai, izstaigāt izstādi vienai, būt vienai savā iemīļotajā kafejnīcā. Vienai. Jo parasti cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar atmosfēras apjūsmošanu, ka paši to izjauc. Pasaulē laikam ir viena vienīga būtne, kura varētu kaut vai skaļi aurot mirklī kad es nododos klusuma baudīšanai un es šo aurošanu izbaudītu.

Protams, daudziem garastāvokli un atmosfēru varētu izjaukt klusums, vai es ar savu kluso smaidu. Vienmēr taču jābūt jautrībai, ballītei, jākūso dzīvībai. Bet man atmosfēru parasti izbojā viņi – šie pseidomākslinieki, kas bērnībā ir iemācīti aplaudēt teātrī un nekad nesaprot, ka ne katra sajūsma ir jāizpauž skaļi. Apzinos, ka pati neesmu labāka – citos virzienos, bet… šoreiz es sūdzos par Viņiem. Tiem kuri pavisam neapzināti izbojā manu atmosfēru, izmantojot savas pilnās tiesības un rīkojoties pilnīgi atļauti, brīvi un nenosodāmi.

Protams, nevar teikt ka tāda klusā smaidīšana un klusā laime jāievēro vienmēr. Es piemēram nespēju iedomāties, kā šāda klusā sajūsma ietu kopā ar gandrīz jebko no mūsdienu popkultūras. Cik gan absurdi šāda sajūsma izskatītos Spaidermena pirmizrādē, Riannas koncertā, Esenšalā vai jebkurā no piemājas bāriem. Cik absurdi tas izskatītos Metalicas uzstāšanās brīdī, Zāģa seansa laikā vai tik daudzās citās vietās… Taču ir viena kategorija vietu, kurās absurdi izskatās tieši skaļā sajūsma. Pie šo vietu durvīm nav pielipināts uzraksts „Bez skaļas sajūsmas” un neviens nekušina. Tas ir jājūt pašam.

Un labi ka tā.

Starp citu – Iesaku noskatīties „Manas Melleņu Naktis” [My Blueberry Nights] un pēc tam paklausīties Cat Power. Vēlams sākt ar „The Greatest” un pēc tam klausīties visu pēc kārtas, pārslēdzot skaļākās un ātrākās dziesmas. Otrreizējas šīs filmas noskatīšanās rezultātā ir radies šis ieraksts.

Akmansdievs.

Tādu paniku es vēl nekad savā mūžā nebiju piedzīvojusi.

Nekad, nekad.

Griesti.

Man nepatīk manas istabas griesti.

Bail.

Man ir bail. Tā vienkārši.

Un es ilgojos. Tas gan vairāk nav vienkārši.

[Ne]Sagaidīt.

Zinu, ka pašlaik piekāšu visas pēdējās saprāta paliekas, visu loģiku, visu vēlmi nekašķeties ar mammu, visu pašsaglabāšanās instinktu, visu kas jelkādā veidā saistīts ar domāšanu. Bet tāpat. Es gribu šonakt viņu sagaidīt. Lai arī viņa drošivien izdomās ka manis taču te vairāk nebūs un aizies gulēt. Es nezinu. Vienkārši gribu sagaidīt.

Šodiena klusi un bezspēcīgi sagrūst pār mani, ar vieglu smagumu. Ziniet kāds tas ir? Nē? Iedomājieties miglu. Tā ir it kā viegla, netverama, taču tajā ir kaut kas smags. Slapjš, drēgns, smagnējs. Tāda migla nospiež vairāk nekā tai ir svars. Tāpat es jūtos šodien – viss pār mani sagrūst viegli smagi. Vēlmes, tukšums, pārmetumi, vārdi, niknums, despotisms.. viss…

Es taču vēl arvien atceros kā mana māte naktīs gaidīja viņu un viņai bija vienalga ko teicām mēs. Viņa arī atceras. viņai nebija vienalga, cikos viņš atgriežas, kādā stāvoklī, vai grib ar viņu parunāt, strīdēties, vai vienkārši gulēt. [vismaz tā vienmēr to jutu es. Es nezinu ko viņa domāja tajās daudzajās naktīs] Kāpēc viņa pieprasa lai man būtu vienalga? Dēļ tā ka mēs sazināmies internetā? Protams, tam ir daudz trūkumi, bet tas nav iemesls lai būtu vienalga. Vismaz ne man.

Un tomēr es šonakt viņu nesagaidīšu. Blenzīšu grieztos, vai nozudīšu murgu atvaros. Varbūt nogrimšu trulā, smagā tumsā. Bet nesagaidīšu. Jo galējais despotisms, sajaukts ar memelionisko svarīgumu ir spēcīgāks par neprātu.

Pēc visas šīs raudāšanas man laikam derētu vismaz apelsīnu sula.. bet vienalga. Tāpat nesagaidīšu. Arī sapņos ne. vienalga – sāpēs vai nesāpēs galva.

Un tomēr es naivi turpinu cerēt, ka viņa tomēr pēdējā brīdī atnāks, ka es atradīšu veidu kā palikt uz brīdi ilgāk.

Nesagaidīšu.

Cigaretes.

Dīvaini, kādu baudu spēj izraisīt cigaretes pēc tik ilga laika. Pietrūkst tikai vecais kristāla pelnutrauks un atkal jau ir nedaudz sajūta kā tajos laikos kad pasaule šķita par kripatiņu gaišāka un patīkamāka. Laikam jau tāda tā ir vēl arvien, tikai es pati esmu mainījusies. Laikam jau Ingum ir taisnība, ka esmu nedaudz atkarīga no depresijas. Būs jāārstējas. vai pareizāk sakot – jāturpina to darīt. Mīļotās būtnes dēļ ^^

Kāds nezin kādu labu, bet ne-depresīvu grāmatu? Jautru, mīļu, skaistu.. vai vismaz bez depresīvisma nosliecēm?

Ainārs Mielavs – Atpogā manu kreklu.

Atpogā manu kreklu un palaid pa straumi to.
Kā kuģi, kam nekur nav par seklu, ņem mani un izmanto.

Pārkrāsosim sienas no jauna.

Miskastē ir tik biedējoši daudz bilžu, domu, atmiņu un vārdu, ka sāk palikt bail, ka arī manī pašā iestāsies tāds kā tukšums un izmirus. Nedaudz tuksnesīgs.

Bet nekas. Man ir iemesls atkal visu mēģināt piepildīt [tas nekas, ja vēlāk visu atkal metīšu ārā], visu radīt pa jaunam, no gandrīz tukšuma. Ne tikai datora atmiņā un kladēs. Sevī pašā.

Sajūta tāda, itkā es tagad stāvētu baltā istabā, gandrīz tukšā, gandrīz nevainojamā, ar dažām svarīgām un smagi maināmām iezīmēm, bet caurmērā – baltā un iekārtojamā. Būs jāpacenšas nedaudz sakārtot sava dzīve, jāaizmēž dažas vieglprātības, bērnišķīguma un muļķīguma pazīmes, būs jāaizmēž nedaudz romantisma. Un jāmēģina izskaust neliela deva depresīvisma un to aizvietot ar laimi un prieku. Ko dāvāt viņai. Kā jūs domājat, laimi var dāvināt kā puķes? Būs jāpārbauda.

Ak.. un jā… Es esmu sasodīti lepna par savu mīļoto. Piefiksēju ka to neesmu pateikusi ne vakar, ne aizvakar, ne šodien skatoties bildes, kurās viņai vienai rokās ir pa četriem diplomiem. Muļķīgi ka nepateicu, jo lepnums ir liels. Par visskaistāko būtni, kuru es atļaujos saukt par savējo.

Skumīgi.

Skumīgi atvērt skype, bet aprauties pie (hug) pēdējām iekavām un atcerēties ka vakardien par šodienu neko nesolīji.. Skumīgi pamest logu tāpat atvērtu, neesot drošai vai tu maz līdz svētdienai uzrakstīsi kaut vārdu. Skumīga diena domājot par vakardienu. Sapņojot pareizāk sakot. Domājusi bez miega es šodien varbūt esmu kādas divas stundas. Vakardiena šķiet ir izsūkusi visus spēkus. Skumīgi neredzēt orandžo mirgošanu un nedaudz nenodrebēt verot vaļā. Skumīgi bija no rīta pamosties un sākt rakstīt tev īsziņu un neuzrakstīt to, dēļ vakardienas un laika kurā celies.

Un visskumīgākais šorīt bija pamosties no vāveres ķepām, nevis no tavām rokām.

Es ilgojos pēc tevis mīļā. Ļoti. Un šodien man vajag tevi daudz vairāk nekā parasti… laikam jau tāpēc ka tik labi izjūtu, ka tevis te nav.

Ieraksts ar atpakaļejošu datumu.

Vakardienas uztraukumā noslāpa tik daudz kas.

Aizmirsās fakts, ka aizbrauca Kiprietis. Aizmirsās visi jociņi kurus izmantoju attaisnojoties ka nebraucu viņu pavadīt uz lidostu. Aizmirsās ideja, ka tad kad viņš mācīsies UK Tomaš [Iepriekšminēts kā Kiprietis] būs atkal jāaicina uz šejieni – pavadīt brīvdienas un dzīvoties pie mums, nevis viesnīcā. Aizmirsās vāvere, kura gandrīz ielīda Tomašam somā un gandrīz aizceļoja uz Kipru. Aizmirsās viss.

Izrādās ka morāli tas arī nav īpaši svarīgi. Varbūt vienīgi nedaudz savādākas dzīves sastopot Tomašu. Bet uz vakardienas noslēguma fona.. nu jā. Tik tiešām nesvarīgi. Morāli.

Nevarētu teikt, ka šodien nervi ir brīvāki, bet vismaz mēmā šoka nav.

Ai, zini…

Zini, man vienkārši gribās vienu maģisku spēju. Teleportēties. Mirklis un es esmu pie viņas, mirklis un mēs abas esam prom. Un viņa smaida. Zinu, mana pasaule griežās ap šo mīlestību, par kuru tik bieži tiek teikts ka tā ir nenopietna – galu galā – divas meitenes un vēl 14/15 gadīgas. Absurdi? Protams. Es pati labi apzinos, ka nav grūti uztvert mani, kā mazu samīlējušos meitenīti, kura sapņo par dumpinieciskumu un prinčiem princesēm baltos zirgos.

Bet ziniet? Man šoreiz ir smagi vienalga, par to ko domā citi. Lai domā ko grib. Pieņemiet, noraidiet, nosodiet, atbalstiet, klusējiet. dariet ko gribiet. Tāpat tas nemainīs to, ko es jūtu.

Rekviēms.

Pasakiet man, kā var dziedāt rekviēmu smaidot. Diriģēt rekviēmu ar lepnumu. Spēlēt čellu rekviēmā un starplaikos koķetēt ar diriģentu? Es pašlaik klausos Mocarta rekviēmu un cenšos to izprast. Var jau būt, ka tas ir tapēc ka pati pašlaik esmu galīgā čupā, raudu un ārdos, bet man liekās neizprotami.

Ai, bet nu jau ir nedaudz labāk nekā pirms brīža. Tikai galva sāp. Bet tas ir tikai loģiski. Ka galva sāp. Un no vienas puses es jau atkal priecājos, ka mūsu mājā nav pretsāpju tabletes.

Atnāca mamma, samīļoja mani, atnesa vecmāmiņas rupjmaizes kārtojumu un rekviēms vairāk nešķiet tik ļoti drūms. Es pat varētu pasmaidīt. Un tagad viss ir arī puslīdz labi ar viņu. ^_^ Pasaule ir skaista.

nakts

Kārtējā nakts kuru pavadu nomodā, lai aizbēgtu no murgiem un pa dienu iekristu bezsapņu miegā. Man nepatīk dzīvot tā. Es gribu pa naktīm vismaz gribēt atrasties savā gultā.

Kaķēns.

Mans kaķēns ir piedzimis. ^_^ Tikko saņēmu ziņu. Pēc aptuveni mēneša [uz garo pusi stiepjams jēdziens] šeit piezemēsies tādas mīkstas ķepiņas. Morfiannnas. ^_^ Omg ^_^

Pasaule ir skaista. Un savā ziņā – tieši tik perfekta, cik tā māk būt, paliekot īsta.

Darbu par Bomaršē vēl neuzrakstīju. Bet aptuveni izdomāju kā veidošu, izdomāju kā salikšu tuvākās rindkopas. Pašlaik esmu apstājusies pie dažu faktu trūkuma. Un tas ir paradoksāli – par viņu visvairāk ir rakstījis latvietis, bet latviešu valodā šīs literetūras nav.

Viņa ir apburoša. ^_^ Vienmēr.

Es neesmu porcelāma balerīna.

Murgu nebija. Brīnumaina kārtā. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem gulēju bez jebkādiem sapņiem. Toties galva un acis ir nolēmušas atriebties, izsāpot visu murgos neizsāpēto.

–

[Dažas stundas pēc raksta iesākšanas]

Ziniet – tīrīt sīpolus ir sasodīti lietderīgi. Pirmkārt – sīpoli ir labi garšas papildinātāji. Otrkārt – šī nodarbe rada spēju būt nedaudz pacietīgākam [vismaz manuprāt]. Treškārt – tiek iegūts daudz laika pārdomām, kas savādāk tiku patērēts fotošopā, flickr, DeviantArtā vai jebkur [un lai cik ļoti to negribētos atzīt – nelietderīgi], bez citiem traucēkļiem un bez lielām iespējām novērsties. Dīvaini, bet sēžot uz grīdas virtuvē, skatoties pa logu uz deviņstāvu māju augšējiem logiem, kaijām un celtņiem, ģērbta t-kreklā, kurš bija par lielu pat manam tēvam, es pēkšņi sajutu, ka arī manai pasaule ir garša, asuma dziļums, romantika, štrihojums, oriģinalitāte un vispār – mana dzīve ir daudz labāka par visu ko jebkurš kādreiz varētu izveidot. Jo tā ir dzīva, īsta un lokāma.  Apburoša, gluži kā stāsts, jo tā ir tikai jāmāk izstāstīt. Pēkšņi es vienkārši sapratu, ka es draņķīgi pasniedzu savu stāstu – cenšos retušēt īsto un reālo lai nonāktu pie sazin kādiem izsapņotiem idēaliem, kuri man pa īstam nekad neatbildīs. Labi – varbūt es tagad nedaudz dramatizēju, bet aptuveni tā ir. Es retušēju savā dzīvē to, kas to rada skaistu īstenībai, lai radītu glītu porcelāna balerīnu. Es neesmu porcelāna balerīna. Es arī neesmu tā Ofēlija, kas zib zem maniem pirkstiem. Es esmu es. Īsta. Un man to parādīja mana izpūrusī mūza, zem baltās segas. Man tikai vajadzēja nedaudz laika un iespējas apdomāt, lai saprastu. Pārlieku bieži es daru visu un neatliek laika pilnīgi nekam.

Man ir jāiemācās nedaudz sistematizēt savu dzīvi. Tajā ir haos kas traucē saskatīt jēgas un iemeslus. Sakārtot. Nevis tā – salikt glīti ap plauktiņiem, noslaucīt puteklīšus un jukt prātā ja pie burta M tiek ielikts burts D, bet nedaudz izjaukt haosu, radot nelielu kārtību. Nelielu. Lielā es nemācēšu dzīvot. Vismaz pagaidām.

Un vēl es sapratu, ka es pārlieku daudz gribu saņemt, bet pārlieku maz dodu. Gribu uzslavas, bet nedaru neko. Apburoši.

Bet runājot par došanu. Pa nakti [kamēr baidījos iemigt un ieslīgt murgu skavās] es aizdomājos, ka es varu dot vai nu visu pasaulei un nedaudz viņai, vai visu viņai un nedaudz pasaulei. Sabalansētāk es nemāku. Un ziniet, lai piedod man pasaule, kas tāpat pēc manis nealkst [it īpaši – ne jau nu tā kā to dara viņa], es izvēlos variantu – visu viņai un to kas paliek pāri – pasaulei. Un esmu sasodīti laimīga par šādu sadalījumu. Lai arī es grauju sapņus, lai arī es iznīcinu personīgās ambīcijas. Šīs attiecības ir mans mākslas darbs un šī laime man sniedz daudz vairāk, nekā varētu sniegt viss, ko es varētu saņemt, kā apbalvojumus. Un to apzinoties es kļūstu vēl nedaudz laimīgāka [lai arī sāp galva, lai arī mājās nav šokolāde, lai arī galds pašlaik spiež kājas, lai arī apzinos, ka pašlaik dzīve tik tiešām nav vienkārša].

Un tagad es eju rakstīt par Pjēru Ogistēnu Karonu de Bomaršē. Cilvēku kurš mācēja atdoties gan pasaulei, gan sev. Rakstīšu skolai. Tas ir apburoši. ^_^ Kad pabeigšu – ielikšu jums izlasīt. Ja nu kas.

P.S : Viens no tagiem nozīmē playlistu kuru klausos. Tas par mani pasaka daudz. Kādreiz uzrakstīšu par to. būtu daudz ko stāstīt.

Gulēt.

Man kut kakls. Tas nozīmē tiki vienu- man ir jāiet gulēt.

Bet man ir bail no murgiem. Negribu vēl vienu nakti ar dažiem mirkļiem viņas laimes [baudas] un stundām viņas sāpju un asaru. Dzīvē es to izturētu [un censtos novērst], bet murgos, kuros valda mans prāts? Nē. Mans prāts pārlieku labi pazīst ikkatru manu baiļu nostūrīti, attēlo pārleiku perfekti.

Arlabunakti. Centīšos nesajukt līdz rītam.

Es sapratu.

Lai arī prāts ir tiktiešām noguris, beidzot spēcīgi apjautku lietu, kas ir loģiska un vispārpieņemama.

Šodiena veido rītdienu un vakardienu.

Es to zinu. Bet tikai tagad to jūtu.

[zinu – šonakt rakstu daudz. Bet šonakt nav Viņas. Viņa ir tuvāk nekā parasti, bet nepieejama. Tapēc es rakstu te. Parasti es to visu savādākos veidos atdotu Viņai.]

Nogurušas acis.

Man ir nogurušas acis un vēl vairāk noguris prāts. Bet es nevarēšu aizmigt. Negribēšu pareizāk sakot.

Jo zinu, ka par spīti šodienas laimei es murgošu. Par viņu.

Lai gan, vismaz šoreiz viņa neizgaisīs baudpilnos mirkļos, izraisot mokas. Īstenībā taču neizgaisa. Taču kas to lai zin, ar ko mans parāts atkal mani spīdzinās. Ja tas būtu dzīvojis viduslaikos, tas būtu kļuvis par godalgotu bendi – spīdzinātāju.

Izslēdziet kāds mani.

Nedaudz.

Nedaudz pārgāja, bet mutē vēl arvien mandeļu garša. Un gaisā – smarža. Saldrūgtā. Tā manuprāt vajadzētu smaržot cianīda izgarojumiem. Nezinu kāpēc. Ja nekļūdos – vienā no tie garajiem, melnajiem vakariem, vienā no tiem biezajiem, dziļajiem romāniem izlasīju. Ne jau smaržu. To ka smaržo tā.

Šodien no rīta pamostoties pāršķirstīju tumšbrūno kladi – to kurā sarakstīti domu graudi no mana samaltā prāta.

Bauda iegūt dažreiz ir līdz vērtīga baudai radīt.

Ja iekārot ir grēks, tad grēks ir pa īstam mīlēt.

Tas kurš teicis, ka iegūt savu mīļoto ir grēks, vai nu nekad nav mīlējis, vai arī nekad nav bijis pa īstam cilvēks. Varbūt viņš bija impotents.

No rīta tas jutās daudz savādāk, nekā tagad. Tagad tā ir pavisam reāla sajūta, pārliecība, gandrīz dzīves veids. Izjūta ka arī ķermenis un bauda ir daļa no mīlestības. Agrāk prātā tās vienmēr bijušas divas nesavienojamas un neapvienojamas lietas. Jau labu laiciņu tās sāka pludināties kopā. Šodien, reizē ar mūsu elpu tās sajaucās kopā.

Manā sapnī kaila balerīna.

Nesedz to ne samts, ne zīds.

Manā sapnī kaila balerīna.

Dejo, dejo un viss.

Tas bija visskaistākais mana mūžā – enģelis, zem baltas segas, izpūrušiem matiem un neperfekts. Dīvaini izklausās, bet es esmu iemīlējusi tieši šo neperfektumu – viņa nav no sapņiem, viņa nav būtne ar perfektajām kustībām, neizjauktajiem matiem, perfekto izskatu un tā nebija perfektā mīlēšanās. Viņa ir mana neperfektā meitene. Un savā ziņā – tieši tāpēc es viņu mīlu – viņa ir dzīva.

Es gribu viņu atpakaļ. Pazust zem baltās, pūkainās segas un vienkārši klausīties viņas elpā, sirdspukstos un varbūt runāt.
Man gan daudz izstāsta viņas sirdspuksti un smagā elpa.
Bet viņas balss ir tikpat burvīga, [samtaina, zema] kā viņas sirdspuksti un elpa. Neatteikšos tajā klausīties mūžam. Dīvaini, ka viena balss var izmainīt tik ļoti. Pat tad, ja tā ir tik apburoša kā viņas. Viena vienīga balss, būtne, jūtas… un pasaule tiek tā vienkārši sagriezta kājām gaisā. Tas kas agrāk šķita pretīgs tagad ir mīlams, nesaprotamais – saprotams, nemīlamais – mīlams, neiespējamais – iespējams. Mainījies ir daudz kas. Dažreiz jūtu ka ne tikai uz labo pusi. Bet nekad jau nevar bez trūkumiem. Trūkumi rada neperfektumu. Neperfektums – īstumu. Es mīlu īstumu.