Ieraksts ar atpakaļejošu datumu.

Vakardienas uztraukumā noslāpa tik daudz kas.

Aizmirsās fakts, ka aizbrauca Kiprietis. Aizmirsās visi jociņi kurus izmantoju attaisnojoties ka nebraucu viņu pavadīt uz lidostu. Aizmirsās ideja, ka tad kad viņš mācīsies UK Tomaš [Iepriekšminēts kā Kiprietis] būs atkal jāaicina uz šejieni – pavadīt brīvdienas un dzīvoties pie mums, nevis viesnīcā. Aizmirsās vāvere, kura gandrīz ielīda Tomašam somā un gandrīz aizceļoja uz Kipru. Aizmirsās viss.

Izrādās ka morāli tas arī nav īpaši svarīgi. Varbūt vienīgi nedaudz savādākas dzīves sastopot Tomašu. Bet uz vakardienas noslēguma fona.. nu jā. Tik tiešām nesvarīgi. Morāli.

Nevarētu teikt, ka šodien nervi ir brīvāki, bet vismaz mēmā šoka nav.

Es sapratu.

Lai arī prāts ir tiktiešām noguris, beidzot spēcīgi apjautku lietu, kas ir loģiska un vispārpieņemama.

Šodiena veido rītdienu un vakardienu.

Es to zinu. Bet tikai tagad to jūtu.

[zinu – šonakt rakstu daudz. Bet šonakt nav Viņas. Viņa ir tuvāk nekā parasti, bet nepieejama. Tapēc es rakstu te. Parasti es to visu savādākos veidos atdotu Viņai.]