Zinu, ka pašlaik piekāšu visas pēdējās saprāta paliekas, visu loģiku, visu vēlmi nekašķeties ar mammu, visu pašsaglabāšanās instinktu, visu kas jelkādā veidā saistīts ar domāšanu. Bet tāpat. Es gribu šonakt viņu sagaidīt. Lai arī viņa drošivien izdomās ka manis taču te vairāk nebūs un aizies gulēt. Es nezinu. Vienkārši gribu sagaidīt.
Šodiena klusi un bezspēcīgi sagrūst pār mani, ar vieglu smagumu. Ziniet kāds tas ir? Nē? Iedomājieties miglu. Tā ir it kā viegla, netverama, taču tajā ir kaut kas smags. Slapjš, drēgns, smagnējs. Tāda migla nospiež vairāk nekā tai ir svars. Tāpat es jūtos šodien – viss pār mani sagrūst viegli smagi. Vēlmes, tukšums, pārmetumi, vārdi, niknums, despotisms.. viss…
Es taču vēl arvien atceros kā mana māte naktīs gaidīja viņu un viņai bija vienalga ko teicām mēs. Viņa arī atceras. viņai nebija vienalga, cikos viņš atgriežas, kādā stāvoklī, vai grib ar viņu parunāt, strīdēties, vai vienkārši gulēt. [vismaz tā vienmēr to jutu es. Es nezinu ko viņa domāja tajās daudzajās naktīs] Kāpēc viņa pieprasa lai man būtu vienalga? Dēļ tā ka mēs sazināmies internetā? Protams, tam ir daudz trūkumi, bet tas nav iemesls lai būtu vienalga. Vismaz ne man.
Un tomēr es šonakt viņu nesagaidīšu. Blenzīšu grieztos, vai nozudīšu murgu atvaros. Varbūt nogrimšu trulā, smagā tumsā. Bet nesagaidīšu. Jo galējais despotisms, sajaukts ar memelionisko svarīgumu ir spēcīgāks par neprātu.
Pēc visas šīs raudāšanas man laikam derētu vismaz apelsīnu sula.. bet vienalga. Tāpat nesagaidīšu. Arī sapņos ne. vienalga – sāpēs vai nesāpēs galva.
Un tomēr es naivi turpinu cerēt, ka viņa tomēr pēdējā brīdī atnāks, ka es atradīšu veidu kā palikt uz brīdi ilgāk.
Nesagaidīšu.
Ofēlijas.Morfias web klade. 