Klusums.

Zinu, uz ilgu laiku jau ir iestājies klusums, neko te nerakstu… Bet ir uznācis tas dīvainais brīdis, kad nav spēka uzrakstīt kautko jaunu – tikai atbildēt. Vienīgais ko es tagad varu uzrakstīt – par tukšumu.

Tukšu, dobju klusumu, pārpilnu ar atbalsīm. Pietrūkst tikai pūces, kas iemitinātos šajā tukšumā.

Pēc vakardienas ir iestājušās tādas kā morālās paģiras. Nebiju atklājusi, ka vienā noguruma punktā ķermenim var likt uzvesties tā, it kā es būtu piedzērusies. Pie tam izvēlēties no kā [ jo dažādi alkoholi rada dažādas noskaņas], cik daudz un vispār.. Jā, man ir pārāk dzīva iztēle – zinu, bet ko var padarīt. Izmantot to, vai aprakt kā muļķim zeltu.

Uz veikalu pēc cigaretēm es tā arī neaizgāju. Nožēloju to, bet nu jau neko. Aiziešu vēlāk. Toties Ninja man iedeva divus Winstonus. Zilos. Atceros, ka agrāk smēķēju tikai tādus. Nesaprotu, kā tā varēju. Viņi taču naturāli garšo pēc pelniem. Vismaz man ir vēl viens iemesls tiešām mīlēt Kentu.