Murgu nebija. Brīnumaina kārtā. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem gulēju bez jebkādiem sapņiem. Toties galva un acis ir nolēmušas atriebties, izsāpot visu murgos neizsāpēto.
–
[Dažas stundas pēc raksta iesākšanas]
Ziniet – tīrīt sīpolus ir sasodīti lietderīgi. Pirmkārt – sīpoli ir labi garšas papildinātāji. Otrkārt – šī nodarbe rada spēju būt nedaudz pacietīgākam [vismaz manuprāt]. Treškārt – tiek iegūts daudz laika pārdomām, kas savādāk tiku patērēts fotošopā, flickr, DeviantArtā vai jebkur [un lai cik ļoti to negribētos atzīt – nelietderīgi], bez citiem traucēkļiem un bez lielām iespējām novērsties. Dīvaini, bet sēžot uz grīdas virtuvē, skatoties pa logu uz deviņstāvu māju augšējiem logiem, kaijām un celtņiem, ģērbta t-kreklā, kurš bija par lielu pat manam tēvam, es pēkšņi sajutu, ka arī manai pasaule ir garša, asuma dziļums, romantika, štrihojums, oriģinalitāte un vispār – mana dzīve ir daudz labāka par visu ko jebkurš kādreiz varētu izveidot. Jo tā ir dzīva, īsta un lokāma. Apburoša, gluži kā stāsts, jo tā ir tikai jāmāk izstāstīt. Pēkšņi es vienkārši sapratu, ka es draņķīgi pasniedzu savu stāstu – cenšos retušēt īsto un reālo lai nonāktu pie sazin kādiem izsapņotiem idēaliem, kuri man pa īstam nekad neatbildīs. Labi – varbūt es tagad nedaudz dramatizēju, bet aptuveni tā ir. Es retušēju savā dzīvē to, kas to rada skaistu īstenībai, lai radītu glītu porcelāna balerīnu. Es neesmu porcelāna balerīna. Es arī neesmu tā Ofēlija, kas zib zem maniem pirkstiem. Es esmu es. Īsta. Un man to parādīja mana izpūrusī mūza, zem baltās segas. Man tikai vajadzēja nedaudz laika un iespējas apdomāt, lai saprastu. Pārlieku bieži es daru visu un neatliek laika pilnīgi nekam.
Man ir jāiemācās nedaudz sistematizēt savu dzīvi. Tajā ir haos kas traucē saskatīt jēgas un iemeslus. Sakārtot. Nevis tā – salikt glīti ap plauktiņiem, noslaucīt puteklīšus un jukt prātā ja pie burta M tiek ielikts burts D, bet nedaudz izjaukt haosu, radot nelielu kārtību. Nelielu. Lielā es nemācēšu dzīvot. Vismaz pagaidām.
Un vēl es sapratu, ka es pārlieku daudz gribu saņemt, bet pārlieku maz dodu. Gribu uzslavas, bet nedaru neko. Apburoši.
Bet runājot par došanu. Pa nakti [kamēr baidījos iemigt un ieslīgt murgu skavās] es aizdomājos, ka es varu dot vai nu visu pasaulei un nedaudz viņai, vai visu viņai un nedaudz pasaulei. Sabalansētāk es nemāku. Un ziniet, lai piedod man pasaule, kas tāpat pēc manis nealkst [it īpaši – ne jau nu tā kā to dara viņa], es izvēlos variantu – visu viņai un to kas paliek pāri – pasaulei. Un esmu sasodīti laimīga par šādu sadalījumu. Lai arī es grauju sapņus, lai arī es iznīcinu personīgās ambīcijas. Šīs attiecības ir mans mākslas darbs un šī laime man sniedz daudz vairāk, nekā varētu sniegt viss, ko es varētu saņemt, kā apbalvojumus. Un to apzinoties es kļūstu vēl nedaudz laimīgāka [lai arī sāp galva, lai arī mājās nav šokolāde, lai arī galds pašlaik spiež kājas, lai arī apzinos, ka pašlaik dzīve tik tiešām nav vienkārša].
Un tagad es eju rakstīt par Pjēru Ogistēnu Karonu de Bomaršē. Cilvēku kurš mācēja atdoties gan pasaulei, gan sev. Rakstīšu skolai. Tas ir apburoši. ^_^ Kad pabeigšu – ielikšu jums izlasīt. Ja nu kas.
P.S : Viens no tagiem nozīmē playlistu kuru klausos. Tas par mani pasaka daudz. Kādreiz uzrakstīšu par to. būtu daudz ko stāstīt.
Ofēlijas.Morfias web klade. 