Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.

Laime.

Tāda klusa. Piezagās. Cauri titriem un nevienozīmīgiem vārdiem, cauri šķietami nepieļaujamām ainām un sižeta kas būtu visvienkāršākā ziepju opera, ja to stāstītu kāds cits. Bet šo stāstu man izstāstīja īstais. Stīvens Spīlbergs- par lūpām un burtiem izmantojot izliektu ekrānu un kinoteātra pustumsu.

Ja kādam pēkšņi ienāk prātā – par ko viņa runā?, tad – vakarā pēkšņi izdomāt ka šodien ir jāizmanto viena biļete, īsti pat nezinot ko izvēlās [es pat nezināju režisoru], izvēlēties filmu un konstatēt, ka filma nav kārtējā romaņķika ir fantastiski. Iepazīstinot tuvāk – Mīlestības svētki, ar mīlestību galvenajā lomā.

Var jau būt, ka es filmā ieraudzīju to ko vēlējos ieraudzīt.. Bet es ieraudzīju. ko vairāk par kailiem ķermeņiem, dialogiem, aktieriem, kāzām, bērēm, sižetu, pikseļiem. Es ieraudzīju to, ko es sagaidu un to ko es gribu sagaidīt no dzīves. Īstenību. Neuzspēlētu mīlestību, ikdienu [bet ne rutīnu], slapjus trotuārus, iepirkumu maisiņus, aizvilktus aizkarus, vienkāršu darbu. Man vairāk nevajag augstus pagodinājumus un sapņu piepildījumus. Ja vien piepildās viens sapnis. Dzīve ar viņu. Ne vairāk. vismaz es nevēlos vairāk. Tā jau būtu nepiedodama negausība. Itkā pieprasīt vēl arī mēnesi, kad tev jau pieder zemeslode.

Zinu – varbūt mana pasaule ir ierobežota, varbūt tā sākās un beidzās vienā cilvēkā, varbūt tā ir šķietami vienveidīga, taču tā [šķiet] plašāka nekā daudziem citiem. Jo manā dzīvē lielāka jēga ir censties līdz galam izprast vienu būtni, kas varbūt ir vienkāršs cilvēks, bet īpaša ar to ka es viņu v;ēlos izprast, nekā pavirši pazīt simtiem cilvēku.

Es atsaku zelta kalnu pārskaitījumus, es noraidu villu Karību jūrā. Man to visu nevajag. Man jau pieder viss ko es jebkad varētu vēlēties. Mēs.