Viena no muļķīgākajām lietām pasaulē.

Nu kurš idiots izgudroja asaru neizturīgu telefonu? Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā ka cilvēku rasei ir tādi pārstāvji, kuri bez raudāšanas dažreiz nespēj iztikt un šajos brīžos grib izrunāties pa telefonu?

Kā es smiešos, ja man atteiks garantijas remontu. Nē, laikam jau atteiks – izdarīti aizliegti  bojājumi no manas puses, bet nu.. tas ir muļķīgi.  Nekur nebija brīdinājumu ka es nedrīkstu raudāt sarunas laikā, kā jau tāds mazs, muļķīgs skuķis. Nē – brīdinājums par ūdens neizturību bija, bet… palikšu pie uzskata, ka asaru neizturīgi telefoni ir viens no tiem absurdiem, mūsdienu elektronikas atražojumu blakusefektiem.

Lai arī – aizskatoties uz vārdu mūsdienās – laikam jau nav neviena asaru izturīga saziņas metode.

Tāpēc atliek nonākt pie secinājuma, ka mana telefona taustiņi vēl arvien ir pakārušies tuvākajā sijā un raudāt nav labi.

–

Otrs muļķīgai izgudrojums – pazušanas drošas norēķinu kartes. Respektīvi – tādas kartes kas pie pirmās iespējas pazūd. Nu kā var rasties kas tik muļķīgs? Norēķinu kartes būtu jāaprīko ar ziemassvētku lampiņām, vai vismaz GPS meklēšanas ierīci. Ieslēdzams skaņas signāls arī nenāktu par ļaunu. Vislabākās būtu kartes, kuras pašas atrodās – uzsvilp un tā tev ielec rokā.

Bet ja nopietni – vislietderīgākā man būtu jauna atmiņa. Lūdzu ar lielāku ramu, nekā pašlaik. Un plašāku C disku. Neaizmirstiet vēl visu vajadzīgo uzinstalēt, ar savu pašreizējo atmiņu*svītrots* galvu, to neprotu.

–

Vismaz kaķi vēl ir tādi, kādiem tiem vajadzētu būt – mīļi, pūkaini, patstāvīgi un zin, kad ir īstais brīdis ierāpties klēpī un to ļaunprātīgi izmantot, lai piekļūtu draugiem.lv*svītrots* nosnaustos, vai paasinātu nagus. Morfija laikam pašlaik ir mans vienīgais sasniedzamais mīļums, tapēc gribās mazo visu laiku mīļot, bužināt un lutināt.

Žēl tikai – izskatās ka vaiņa par savu triku skolotāju ir izvēlējusies Skvirlu [vāveri respektīvi]. Vismaz pēc pārskrējieniem un mēģinājumiem sāniski pārvietoties pa manu kāju, kamēr es stāvu, spriežot.

Sauciet mani par subjektīvu, mazu kaķumīli, bet Morfianna ir viena no jaukākajām lietām, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis. vismaz šajā mēnesī.

Kaķēns.

Sveika!
Domājams ka nākamnedēļas beigās varētu atdot kaķēnu :)

Akmansdievs, akmansdievs, akmansdievs. Kāds ir absolūtā sajūsmā un lēkā uz vietas, smaidīdams kā lunis… ok, tā esmu es. Bet woot. Man būs mans kaķēns, mana Morfianna. Woot. Es esmu gandrīz laimīga ^________^ Pietrūkst tikai manas mūzas klātbūtnes. ^______^ woot.

Kas to būtu domājis ka es, kurai vēl divus gadus atpakaļ kaķi tik ļoti nepatika, tā jūsmošu par mazu kaķēnu. Bet mans kaķēns ^^

Vienīgais kas žēl – viņa netiks gulēt manā gultā. Otrais stāvs, galu galā. Bet tāpat… woot.

P.S. un jā. Es iespaidojos no Cepuma ava.

Kaķēns.

Es gribu kaķēnu. Sev blakus, īstu, dzīvu neiedomātu. siltu.

Es ienīstu šo vientulību.

Kaķēns.

Mans kaķēns ir piedzimis. ^_^ Tikko saņēmu ziņu. Pēc aptuveni mēneša [uz garo pusi stiepjams jēdziens] šeit piezemēsies tādas mīkstas ķepiņas. Morfiannnas. ^_^ Omg ^_^

Pasaule ir skaista. Un savā ziņā – tieši tik perfekta, cik tā māk būt, paliekot īsta.

Darbu par Bomaršē vēl neuzrakstīju. Bet aptuveni izdomāju kā veidošu, izdomāju kā salikšu tuvākās rindkopas. Pašlaik esmu apstājusies pie dažu faktu trūkuma. Un tas ir paradoksāli – par viņu visvairāk ir rakstījis latvietis, bet latviešu valodā šīs literetūras nav.

Viņa ir apburoša. ^_^ Vienmēr.