Miskastē ir tik biedējoši daudz bilžu, domu, atmiņu un vārdu, ka sāk palikt bail, ka arī manī pašā iestāsies tāds kā tukšums un izmirus. Nedaudz tuksnesīgs.
Bet nekas. Man ir iemesls atkal visu mēģināt piepildīt [tas nekas, ja vēlāk visu atkal metīšu ārā], visu radīt pa jaunam, no gandrīz tukšuma. Ne tikai datora atmiņā un kladēs. Sevī pašā.
Sajūta tāda, itkā es tagad stāvētu baltā istabā, gandrīz tukšā, gandrīz nevainojamā, ar dažām svarīgām un smagi maināmām iezīmēm, bet caurmērā – baltā un iekārtojamā. Būs jāpacenšas nedaudz sakārtot sava dzīve, jāaizmēž dažas vieglprātības, bērnišķīguma un muļķīguma pazīmes, būs jāaizmēž nedaudz romantisma. Un jāmēģina izskaust neliela deva depresīvisma un to aizvietot ar laimi un prieku. Ko dāvāt viņai. Kā jūs domājat, laimi var dāvināt kā puķes? Būs jāpārbauda.
Ak.. un jā… Es esmu sasodīti lepna par savu mīļoto. Piefiksēju ka to neesmu pateikusi ne vakar, ne aizvakar, ne šodien skatoties bildes, kurās viņai vienai rokās ir pa četriem diplomiem. Muļķīgi ka nepateicu, jo lepnums ir liels. Par visskaistāko būtni, kuru es atļaujos saukt par savējo.
Ofēlijas.Morfias web klade. 