“Īss komentārs, par pieminekli Nacisma homoseksuāļiem.”

Raksts tapa izlasot šo rakstu delfos, un vēlāk izlasot visus komentārus. Labākai sapratnei iesaku izdarīt to pašu.

No sākuma raksts bija domāts kā komentārs.. bet izrādījās ka man ir vairāk ko teikt.

Mani vienkārši fascinē šāda attieksme.
Pārlasot visus komentārus tik daudz var uzzināt par mūsu kopienu.
Kā tur bija – izrādās mūsu dzīve sastāv tikai no seksa, tajā mēs iesaistām arī bērnus un vēl pie tam, visi apvienojušies lielā, slepenā tīklā plānojam novākt hetroseksuāļus un samaitāt visus bērnus.
Lai arī pati pārstāvu šo kopienu, pievienošos viedoklim, ka piemineklis jau ir nedaudz par daudz. Gan ne tādēļ, ka tagad būtu jāslien augšā piemineklis arī garīgi slimajiem, pedofiliem, narkomāniem, slepkavām un visiem pārējiem [lai arī viņi to būtu pelnījuši – gan ne kā cieņas, bet gan nožēlas izpausmi], bet gan tādēļ, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savu attieksmi, pret visām morāles normām. Tai skaitā arī homoseksuālismu. Katram ir tiesības izlemt – pievienoties, ignorēt, nosodīt, atbalstīt… darīt jebko. Šis piemineklis vairāk, vai mazāk šo iespēju liedz. Tas piespiež cilvēkus skatīties uz ko tik intīmu, un lielākajai daļai – morāli nepieņemamu, kā skūpstu starp diviem vīriešiem. Piespiež skatīties bērnus, kuriem tas droši vien iespiedīsies atmiņā uz visu mūžu un vēlāk veidos dīvainus viedokļus, piespiež skatīties vecas čāčiņas, kuras šausmināsies par visu, piespiedīsies skatīties homofobus, kas par to homoseksuāļus ienīdīs vēl vairāk.

Visprātīgākais ko visi [vadība, sabiedrība, homoseksuāļi un visi pārējie, kuri uzskata, ka ir ieskaitāmi citā grupā] varētu darīt, būtu – nepievērst tam pastiprinātu uzmanību.
Cilvēki tam pievērš pastiprinātu uzmanību, tāpēc tiešām daudziem homoseksuālisms kļūst par modes lietu, šie cilvēki rīko praidus, uzvedās uzkrītoši un cenšas visādi izrādīties, tādējādi izsaucos sabiedrības naidu, kas izraisa pastiprinātu uzmanību šim tematam, kas atkal izraisa modes lietu, kas izraisa naidu, kas izraisa pievēršanos un tā visu laiku. Viena homoseksuālisma daļa ir apburtais aplis, kuru uz dzenam mēs visi – cilvēki.
Es tiešām nesaprotu tos cilvēkus, kuriem vajag visiem izkliegt, ka viņi mīl savu dzimumu. Pat tad, ja pati dažreiz šķietami tā daru. Pati savu orientāciju pieminu trijos gadījumos – ja man to tieši piemin, ja homoseksuāļi tiek publiski apvainoti, vai privātās sarunās/ierakstos [piemēram pļāpājot ar draugiem, vai savā personīgajā blogā]. Tāpēc nesaprotu to homoseksuāļu daļu, kura gandrīz vai nēsā apspīlētu krekliņu, ar visās varavīksnēs krāsās uzrakstītiem vārdiem “I’m gay”.
Taču tāpat es nesaprotu arī cilvēkus, kuri citus nosoda, dēļ tiem kurus šie citi mīl. Tad kur paliek citu nosodīšana dēļ gulēšanu ar blondīnēm / brunetēm / Lietuvietēm / Krievietēm / Japānietēm /  citām domājošām būtnēm? Kāpēc par to tādā gadījumā netiek teikts nekas? Homoseksuālisms [tā pamatformā, nevis skriešanā pakaļ modei, vai vēl sazin kam] ir tikai cita mīlestības forma. Manā uztverē, par homoseksuāli nekļūst tad kad vienreiz izdrāž sava dzimuma pārstāvi – to var saukt par pedarastismu, stulbumu, vai jebko, ko vēlaties – tukšu drāšanos ar sava dzimuma pārstāvi, es neaizstāvēšu [tāpat – arī ar pretējo]. Par homoseksuāli pa īstam kļūst tad, kad mīl sava dzimuma pārstāvi, tāpat kā mīlētu pretējo – neuztraucoties par dzimumiem, neuztraucoties par sabiedrību.. neuztraucoties par visu. Vienkārši mīlot. Tikai to es uzskatu par akceptējamu homoseksuālisma formu. Un ne tikai homoseksuālisma ;) Varbūt ne gluži mūža mīlestības, milzīgās mīlestības, vai lielās mīlestības atrašanu savā dzimumā, bet gan mīlestības, kā garīgas saites vispār, atrašanu savā dzimumā.
Cilvēki dažreiz neaizdomājas, ka atņemot faktu, ka ir problēmas ar tradicionālo savienošanos dzimumdzīvē, un atņemto aizsarg reakcijas uzvedību [praidi, uzkrītošums utt], homoseksuāļu attiecības, savos pamatos ir salīdzināmas ar hetroseksuālajām. Cilvēki tāpat meklē vienas nakts sakarus, cilvēki tā pat meklē trīs mēnešu izklaides, cilvēki tāpat neprātīgi mīl. Tikai savu dzimumu. Un tikai sabiedrības viedokļa dēļ – savādāk.

Piemēram es labi apzinos, ka savu mīļoto meiteni mīlētu tāpat, arī tad, ja viņa būtu puisis [pieņemot ka dzimums neietekmē raksturu].

Ne jau dzimums ir svarīgs, bet gan morālā un garīgā saite.

Tā priekšā es labprāt atmestu visus šo apzīmējumus, taču šķiet sabiedrība to vēl ilgi nepieļaus – saukt viendzimuma mīlestību tādā pašā vārdā kā pretējo dzimumu mīlestību.