Pēc minūtēm piecām.

Ja negribat lubrikantu matu galos, sabiojātas pēdējās atiecības ar klasi, piedevām dabūt valedolu un iesist diviem cilēikiem [no kuriem viens ir bijusī spēļmantiņa (neparasiet man par ko es tobrīd domāju)], tad nekad nenostājieties loģikas un saprāta pusē.

Vakardien es uzminēju, ka ex-spēļmantiņa ar savu bandu grib iesmērēt vienai meitenei matos lubrikantu. Es tiku nosaukta par slimu un perversu. āām.. kāds var man paskaidrot šo primātu domāšanu?

Es gribu izlikties ka man nav jāiet uz darbu, ka man nav jāuzzīmē zīmējumi, ka man ir daudz brīva laika, ka man nav līdz galam jāpabeidz posts, ka man nav jāpabeidz skins, ka es drīkstu vienkārši sēdēt un rakstīt.

Nedrīkstu. un neizlikšos. pēc minūtēm piecām.

Paelposim?

Āmmm.. kādam nav ideju kapēc mutē varētu būt asiņu garša un plaušas varētu sāpēt? Nevienam? Ohh.. well.

Pēkšņi [laikam pirmo reizi mūžā, par spīti visam, kas bijis] ienāca prātā ka es tomēr esmu nedaudz par jaunu… Jūs pat droši vien spratāt par jaunu priekš kā. Man vienkārši pēkšņi ir bail no tā n vārda, par kuru visus šos 14 gadus esmu pārsvarā smējusies un ņirgājusies. Nu ko lai pasaka – pokemons mazs. Ņirgājās, ņirgājās, bet, kad pēkšņi nez no kurienes uzrodas asiņu garša, sāpes plaušās un visas vecās vainas sāp tad pēkšņi sabīstas un aizveras.

Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. auč. Ieelpa. Izelpa. Fak – tas sāp. Ieelpa. Izelpa.

Ai, zini…

Zini, man vienkārši gribās vienu maģisku spēju. Teleportēties. Mirklis un es esmu pie viņas, mirklis un mēs abas esam prom. Un viņa smaida. Zinu, mana pasaule griežās ap šo mīlestību, par kuru tik bieži tiek teikts ka tā ir nenopietna – galu galā – divas meitenes un vēl 14/15 gadīgas. Absurdi? Protams. Es pati labi apzinos, ka nav grūti uztvert mani, kā mazu samīlējušos meitenīti, kura sapņo par dumpinieciskumu un prinčiem princesēm baltos zirgos.

Bet ziniet? Man šoreiz ir smagi vienalga, par to ko domā citi. Lai domā ko grib. Pieņemiet, noraidiet, nosodiet, atbalstiet, klusējiet. dariet ko gribiet. Tāpat tas nemainīs to, ko es jūtu.