[Ne]Sagaidīt.

Zinu, ka pašlaik piekāšu visas pēdējās saprāta paliekas, visu loģiku, visu vēlmi nekašķeties ar mammu, visu pašsaglabāšanās instinktu, visu kas jelkādā veidā saistīts ar domāšanu. Bet tāpat. Es gribu šonakt viņu sagaidīt. Lai arī viņa drošivien izdomās ka manis taču te vairāk nebūs un aizies gulēt. Es nezinu. Vienkārši gribu sagaidīt.

Šodiena klusi un bezspēcīgi sagrūst pār mani, ar vieglu smagumu. Ziniet kāds tas ir? Nē? Iedomājieties miglu. Tā ir it kā viegla, netverama, taču tajā ir kaut kas smags. Slapjš, drēgns, smagnējs. Tāda migla nospiež vairāk nekā tai ir svars. Tāpat es jūtos šodien – viss pār mani sagrūst viegli smagi. Vēlmes, tukšums, pārmetumi, vārdi, niknums, despotisms.. viss…

Es taču vēl arvien atceros kā mana māte naktīs gaidīja viņu un viņai bija vienalga ko teicām mēs. Viņa arī atceras. viņai nebija vienalga, cikos viņš atgriežas, kādā stāvoklī, vai grib ar viņu parunāt, strīdēties, vai vienkārši gulēt. [vismaz tā vienmēr to jutu es. Es nezinu ko viņa domāja tajās daudzajās naktīs] Kāpēc viņa pieprasa lai man būtu vienalga? Dēļ tā ka mēs sazināmies internetā? Protams, tam ir daudz trūkumi, bet tas nav iemesls lai būtu vienalga. Vismaz ne man.

Un tomēr es šonakt viņu nesagaidīšu. Blenzīšu grieztos, vai nozudīšu murgu atvaros. Varbūt nogrimšu trulā, smagā tumsā. Bet nesagaidīšu. Jo galējais despotisms, sajaukts ar memelionisko svarīgumu ir spēcīgāks par neprātu.

Pēc visas šīs raudāšanas man laikam derētu vismaz apelsīnu sula.. bet vienalga. Tāpat nesagaidīšu. Arī sapņos ne. vienalga – sāpēs vai nesāpēs galva.

Un tomēr es naivi turpinu cerēt, ka viņa tomēr pēdējā brīdī atnāks, ka es atradīšu veidu kā palikt uz brīdi ilgāk.

Nesagaidīšu.

Jaunais izskats.

Šodien paspēja nomainīties divi izskati, bet tas nav svarīgi. No rīta sapratu ka iepriekšējais izskats ir kļuvis pārlieku drūms [protams – vienmēr vajag kādu uz kuru novelt visu vainu] un nolēmu nomainīt to.

atdūros pret nepatīkamu atziņu – no visām pieejamajām tēmām, tās kuras man patika bija vai nu pārlieku depresīvi pelēkas [kā iepriekšējā], vai arī pārlieku klasiski melnbaltas, kas neatbilst manai pašreizējai noskaņai.

Nezinu kāpēc beigu beigās izvēlējos šo – sarkano. Sarkanais vienmēr ir asociējies ar asinīm [pat sarkanās rozes vienmēr nedaudz pavelk uz asinīm] un attiecīgos dvēseles stāvokļos asociācijas arasinīm visu varētu padarīt tikai vēl ļaunāku.. bet es nezinu. Man patīk. Vēl tikai times fontu un mans blogs būs neatvairāms. man pašai.

Starp citu – kāds zināja cik sarežģīti ir atrast sarkanas bildes, kuras nav tendētas uz asinīm vai maucismu? *pamet acis augšup, uz banneri* manuprāt to ko vēlējos panākt šajā bannerī, es panācu.

Arlabunakti.

Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.