Klusums.

Zinu, uz ilgu laiku jau ir iestājies klusums, neko te nerakstu… Bet ir uznācis tas dīvainais brīdis, kad nav spēka uzrakstīt kautko jaunu – tikai atbildēt. Vienīgais ko es tagad varu uzrakstīt – par tukšumu.

Tukšu, dobju klusumu, pārpilnu ar atbalsīm. Pietrūkst tikai pūces, kas iemitinātos šajā tukšumā.

Pēc vakardienas ir iestājušās tādas kā morālās paģiras. Nebiju atklājusi, ka vienā noguruma punktā ķermenim var likt uzvesties tā, it kā es būtu piedzērusies. Pie tam izvēlēties no kā [ jo dažādi alkoholi rada dažādas noskaņas], cik daudz un vispār.. Jā, man ir pārāk dzīva iztēle – zinu, bet ko var padarīt. Izmantot to, vai aprakt kā muļķim zeltu.

Uz veikalu pēc cigaretēm es tā arī neaizgāju. Nožēloju to, bet nu jau neko. Aiziešu vēlāk. Toties Ninja man iedeva divus Winstonus. Zilos. Atceros, ka agrāk smēķēju tikai tādus. Nesaprotu, kā tā varēju. Viņi taču naturāli garšo pēc pelniem. Vismaz man ir vēl viens iemesls tiešām mīlēt Kentu.

Cigaretes.

Dīvaini, kādu baudu spēj izraisīt cigaretes pēc tik ilga laika. Pietrūkst tikai vecais kristāla pelnutrauks un atkal jau ir nedaudz sajūta kā tajos laikos kad pasaule šķita par kripatiņu gaišāka un patīkamāka. Laikam jau tāda tā ir vēl arvien, tikai es pati esmu mainījusies. Laikam jau Ingum ir taisnība, ka esmu nedaudz atkarīga no depresijas. Būs jāārstējas. vai pareizāk sakot – jāturpina to darīt. Mīļotās būtnes dēļ ^^

Kāds nezin kādu labu, bet ne-depresīvu grāmatu? Jautru, mīļu, skaistu.. vai vismaz bez depresīvisma nosliecēm?

Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.

Cigaretes.

Gribēju aiziet uzpīpēt [pēdējā laikā tas kļuvis par šausminoši biežu ieradumu. Vai varbūt pa šausminoši biežu ieradumu atkal kļuvis stress un uztraukums], bet atcerējos ka pēdējās cigaretes atdevu viņai. Ienīstu sevi par to.

Toties man būs iemesli uz brīdi atlikt šo balti-orandžo, vijīgo nāvi, kas piepilda plaušas, prātus un sirdis. Pavisam apzināti iztērēju visu kas man bija pieejams, neprasot lai pārskaita no otra konta. Lai atliktu. šo balti-orandžo nāvi.