Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.

Ieraksts ar atpakaļejošu datumu.

Vakardienas uztraukumā noslāpa tik daudz kas.

Aizmirsās fakts, ka aizbrauca Kiprietis. Aizmirsās visi jociņi kurus izmantoju attaisnojoties ka nebraucu viņu pavadīt uz lidostu. Aizmirsās ideja, ka tad kad viņš mācīsies UK Tomaš [Iepriekšminēts kā Kiprietis] būs atkal jāaicina uz šejieni – pavadīt brīvdienas un dzīvoties pie mums, nevis viesnīcā. Aizmirsās vāvere, kura gandrīz ielīda Tomašam somā un gandrīz aizceļoja uz Kipru. Aizmirsās viss.

Izrādās ka morāli tas arī nav īpaši svarīgi. Varbūt vienīgi nedaudz savādākas dzīves sastopot Tomašu. Bet uz vakardienas noslēguma fona.. nu jā. Tik tiešām nesvarīgi. Morāli.

Nevarētu teikt, ka šodien nervi ir brīvāki, bet vismaz mēmā šoka nav.