Paelposim?

Āmmm.. kādam nav ideju kapēc mutē varētu būt asiņu garša un plaušas varētu sāpēt? Nevienam? Ohh.. well.

Pēkšņi [laikam pirmo reizi mūžā, par spīti visam, kas bijis] ienāca prātā ka es tomēr esmu nedaudz par jaunu… Jūs pat droši vien spratāt par jaunu priekš kā. Man vienkārši pēkšņi ir bail no tā n vārda, par kuru visus šos 14 gadus esmu pārsvarā smējusies un ņirgājusies. Nu ko lai pasaka – pokemons mazs. Ņirgājās, ņirgājās, bet, kad pēkšņi nez no kurienes uzrodas asiņu garša, sāpes plaušās un visas vecās vainas sāp tad pēkšņi sabīstas un aizveras.

Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. auč. Ieelpa. Izelpa. Fak – tas sāp. Ieelpa. Izelpa.

Ai, zini…

Zini, man vienkārši gribās vienu maģisku spēju. Teleportēties. Mirklis un es esmu pie viņas, mirklis un mēs abas esam prom. Un viņa smaida. Zinu, mana pasaule griežās ap šo mīlestību, par kuru tik bieži tiek teikts ka tā ir nenopietna – galu galā – divas meitenes un vēl 14/15 gadīgas. Absurdi? Protams. Es pati labi apzinos, ka nav grūti uztvert mani, kā mazu samīlējušos meitenīti, kura sapņo par dumpinieciskumu un prinčiem princesēm baltos zirgos.

Bet ziniet? Man šoreiz ir smagi vienalga, par to ko domā citi. Lai domā ko grib. Pieņemiet, noraidiet, nosodiet, atbalstiet, klusējiet. dariet ko gribiet. Tāpat tas nemainīs to, ko es jūtu.

…

Dažiem cilvēkiem šķiet nepielec, ka man nevis ir tīņa privātās dzīves sindroms, bet gan reāla vēlme pasargāt šos dažus no pārpratumiem, kurus varētu izraisīt mana bloga lasīšana, vadoties pēc viņu dzīves uzskatiem.

Šķiet šim blogam bannera vietā būs jāuzliek ”Nervozām māmiņām, kas ir noraizējušās par savu meitiņu tikumību un veselo saprātu – ieeja aizliegta”.

Izrādās.. kā nu tur bija… Es esot interneta padauza, tāpēc ka uzrakstīju savas domas, pieminot dažus notikumus zem baltām, netīrām segām, kopā ar tikpat muļķīgiem tīņiem, kā es. Nē, nu protams, nav jau grūti paziņot, ka viņa to visu akceptēs, ja vien tas darīs mani laimīgu un pēc tam man to pārmest, katru reizi kad es redz kaut ko neesmu dzirdējusi vai neesmu izdarījusi, bet nu jā… Morāle – bērni – vienmēr ejiet mammām līdzi uz teātra izrādēm, pat tad ja esat jau sen skaidri pateikuši, ka jūs negribēsiet.

P.s. Tā mazā radībiņa ar kuplo asti, kas negrib no manis nokāpt nedaudz nomierina.

Kiprietis. 2

Viņš atbrauca.

Idejas ka viņš varētu būt Apolons nepiepildījās. ^_^ Vienkāršs puika, pat pabāls, ar dīvainu akcentu. Saveda te veselu kaudzi ar alkoholu [4 vodkai līdzvērtīgas pudeles], bet pats nedzer :d Jautri. Mēs paši arī nedzeram.. tāpēc tas šķiet būs jautri… :d

Šķiet, ka būs savas problēmas ar saprašanos, bet nu… gan jau izdzīvosim.

Kiprietis.

Sasodīts.

Pēc dažām minūtēm ieradīsies apmaiņas students no Kipras [visi jau aizbrauca viņam pakaļ], mana istaba nav līdzgalam sakārtota, es esmu nervozā un blakus istabā trako vāvere. Pasaule ir skaista >_<

Gribu nedaudz meira, gribu savu mazo Morfiannu un gribuu nedomāt par to kāda būs nākamā nedēļa kurā man būs pilnībā jāaprod ar to dīvaino bezmāju sajūtu, apmaiņas studentu kas dzīvos šinī istabā [respektīvi – tajā kur atrodas dators] un to ka mūsu mājā ir jauns mājdzīvnieks – savvaļas vāveres mazulis.

No vienas puses – tas viss ir pozitīvi – jauna pieredze, iespējas utt… bet argh. stress neizpaliek.

Laime.

Tāda klusa. Piezagās. Cauri titriem un nevienozīmīgiem vārdiem, cauri šķietami nepieļaujamām ainām un sižeta kas būtu visvienkāršākā ziepju opera, ja to stāstītu kāds cits. Bet šo stāstu man izstāstīja īstais. Stīvens Spīlbergs- par lūpām un burtiem izmantojot izliektu ekrānu un kinoteātra pustumsu.

Ja kādam pēkšņi ienāk prātā – par ko viņa runā?, tad – vakarā pēkšņi izdomāt ka šodien ir jāizmanto viena biļete, īsti pat nezinot ko izvēlās [es pat nezināju režisoru], izvēlēties filmu un konstatēt, ka filma nav kārtējā romaņķika ir fantastiski. Iepazīstinot tuvāk – Mīlestības svētki, ar mīlestību galvenajā lomā.

Var jau būt, ka es filmā ieraudzīju to ko vēlējos ieraudzīt.. Bet es ieraudzīju. ko vairāk par kailiem ķermeņiem, dialogiem, aktieriem, kāzām, bērēm, sižetu, pikseļiem. Es ieraudzīju to, ko es sagaidu un to ko es gribu sagaidīt no dzīves. Īstenību. Neuzspēlētu mīlestību, ikdienu [bet ne rutīnu], slapjus trotuārus, iepirkumu maisiņus, aizvilktus aizkarus, vienkāršu darbu. Man vairāk nevajag augstus pagodinājumus un sapņu piepildījumus. Ja vien piepildās viens sapnis. Dzīve ar viņu. Ne vairāk. vismaz es nevēlos vairāk. Tā jau būtu nepiedodama negausība. Itkā pieprasīt vēl arī mēnesi, kad tev jau pieder zemeslode.

Zinu – varbūt mana pasaule ir ierobežota, varbūt tā sākās un beidzās vienā cilvēkā, varbūt tā ir šķietami vienveidīga, taču tā [šķiet] plašāka nekā daudziem citiem. Jo manā dzīvē lielāka jēga ir censties līdz galam izprast vienu būtni, kas varbūt ir vienkāršs cilvēks, bet īpaša ar to ka es viņu v;ēlos izprast, nekā pavirši pazīt simtiem cilvēku.

Es atsaku zelta kalnu pārskaitījumus, es noraidu villu Karību jūrā. Man to visu nevajag. Man jau pieder viss ko es jebkad varētu vēlēties. Mēs.

Rekviēms.

Pasakiet man, kā var dziedāt rekviēmu smaidot. Diriģēt rekviēmu ar lepnumu. Spēlēt čellu rekviēmā un starplaikos koķetēt ar diriģentu? Es pašlaik klausos Mocarta rekviēmu un cenšos to izprast. Var jau būt, ka tas ir tapēc ka pati pašlaik esmu galīgā čupā, raudu un ārdos, bet man liekās neizprotami.

Ai, bet nu jau ir nedaudz labāk nekā pirms brīža. Tikai galva sāp. Bet tas ir tikai loģiski. Ka galva sāp. Un no vienas puses es jau atkal priecājos, ka mūsu mājā nav pretsāpju tabletes.

Atnāca mamma, samīļoja mani, atnesa vecmāmiņas rupjmaizes kārtojumu un rekviēms vairāk nešķiet tik ļoti drūms. Es pat varētu pasmaidīt. Un tagad viss ir arī puslīdz labi ar viņu. ^_^ Pasaule ir skaista.

Him.

Izslēdziet kāds tās dziesmas. Lūdzu. Es pati nespēju. Jo gribu vēl reizi. Un vēl. un vēl. Un turpināt gaudot vēl. un vēl. un vēl.

Pārslēdziet. Lūdzu. Es zinu – es esmu sadiste, bet tas nenozīmē, ka es to izbaudu līdz pēdējam.

Nē labi – šī vēl der. Sacrement. Bet pārējās…

Un vēl – lūdzu iedodiet man kāds pretsāpju tabletes. Vai vēl labāk – noslēpiet tās labi tālu. Šeit mājās tādu vairāk nav. No vienas puses – sāp. No otras puses – pati vien esmu vainīga ka tik daudz raudāju, tik ilgi atteicos iet pie ārsta un šodien nenopirku cigaretes. Man nevajadzētu dzert pretsāpju tabletes. Pat tad ja sāp. Galvassāpes tāpat jau ir ikdiena.

…

Es esmu mazs sabijies bērns, kuram ir bail ka tas ir izpostījis ko skaistu. Es zinu. Esmu.

nakts

Kārtējā nakts kuru pavadu nomodā, lai aizbēgtu no murgiem un pa dienu iekristu bezsapņu miegā. Man nepatīk dzīvot tā. Es gribu pa naktīm vismaz gribēt atrasties savā gultā.

šovakar uz teātri

Šovakar es iešu uz teātri. Nezinu kad tur biju pēdējo reizi. Sen.

Šovakar es redzēšu izrādi par grāfu Drakulu.

Bet padomājot – ienāk prātā, vai gan vēlarvien, katru dienu neredzu teātri – lugu par dzīvi, spontānu un neaprēķināmu, uz vietas sacerētu, bet izrādi. Izrādi kurā arī es esmu tikai aktrise. Un par aktrisi pārstāju būt tikai aiz kulisēm – mirkļos kas nozagti man vienai, vai mums abām.

Pirms brīža es vienkārši gulēju uz grīdas, skatījos griestos un nedomāju. Tas ir patīkami. Savā ziņā.

Dziesma, kas pašlaik visvairāk raksturo manu izjūtu noskaņu.

Kaķēns.

Es gribu kaķēnu. Sev blakus, īstu, dzīvu neiedomātu. siltu.

Es ienīstu šo vientulību.

Kaķēns.

Mans kaķēns ir piedzimis. ^_^ Tikko saņēmu ziņu. Pēc aptuveni mēneša [uz garo pusi stiepjams jēdziens] šeit piezemēsies tādas mīkstas ķepiņas. Morfiannnas. ^_^ Omg ^_^

Pasaule ir skaista. Un savā ziņā – tieši tik perfekta, cik tā māk būt, paliekot īsta.

Darbu par Bomaršē vēl neuzrakstīju. Bet aptuveni izdomāju kā veidošu, izdomāju kā salikšu tuvākās rindkopas. Pašlaik esmu apstājusies pie dažu faktu trūkuma. Un tas ir paradoksāli – par viņu visvairāk ir rakstījis latvietis, bet latviešu valodā šīs literetūras nav.

Viņa ir apburoša. ^_^ Vienmēr.

Es neesmu porcelāma balerīna.

Murgu nebija. Brīnumaina kārtā. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem gulēju bez jebkādiem sapņiem. Toties galva un acis ir nolēmušas atriebties, izsāpot visu murgos neizsāpēto.

–

[Dažas stundas pēc raksta iesākšanas]

Ziniet – tīrīt sīpolus ir sasodīti lietderīgi. Pirmkārt – sīpoli ir labi garšas papildinātāji. Otrkārt – šī nodarbe rada spēju būt nedaudz pacietīgākam [vismaz manuprāt]. Treškārt – tiek iegūts daudz laika pārdomām, kas savādāk tiku patērēts fotošopā, flickr, DeviantArtā vai jebkur [un lai cik ļoti to negribētos atzīt – nelietderīgi], bez citiem traucēkļiem un bez lielām iespējām novērsties. Dīvaini, bet sēžot uz grīdas virtuvē, skatoties pa logu uz deviņstāvu māju augšējiem logiem, kaijām un celtņiem, ģērbta t-kreklā, kurš bija par lielu pat manam tēvam, es pēkšņi sajutu, ka arī manai pasaule ir garša, asuma dziļums, romantika, štrihojums, oriģinalitāte un vispār – mana dzīve ir daudz labāka par visu ko jebkurš kādreiz varētu izveidot. Jo tā ir dzīva, īsta un lokāma.  Apburoša, gluži kā stāsts, jo tā ir tikai jāmāk izstāstīt. Pēkšņi es vienkārši sapratu, ka es draņķīgi pasniedzu savu stāstu – cenšos retušēt īsto un reālo lai nonāktu pie sazin kādiem izsapņotiem idēaliem, kuri man pa īstam nekad neatbildīs. Labi – varbūt es tagad nedaudz dramatizēju, bet aptuveni tā ir. Es retušēju savā dzīvē to, kas to rada skaistu īstenībai, lai radītu glītu porcelāna balerīnu. Es neesmu porcelāna balerīna. Es arī neesmu tā Ofēlija, kas zib zem maniem pirkstiem. Es esmu es. Īsta. Un man to parādīja mana izpūrusī mūza, zem baltās segas. Man tikai vajadzēja nedaudz laika un iespējas apdomāt, lai saprastu. Pārlieku bieži es daru visu un neatliek laika pilnīgi nekam.

Man ir jāiemācās nedaudz sistematizēt savu dzīvi. Tajā ir haos kas traucē saskatīt jēgas un iemeslus. Sakārtot. Nevis tā – salikt glīti ap plauktiņiem, noslaucīt puteklīšus un jukt prātā ja pie burta M tiek ielikts burts D, bet nedaudz izjaukt haosu, radot nelielu kārtību. Nelielu. Lielā es nemācēšu dzīvot. Vismaz pagaidām.

Un vēl es sapratu, ka es pārlieku daudz gribu saņemt, bet pārlieku maz dodu. Gribu uzslavas, bet nedaru neko. Apburoši.

Bet runājot par došanu. Pa nakti [kamēr baidījos iemigt un ieslīgt murgu skavās] es aizdomājos, ka es varu dot vai nu visu pasaulei un nedaudz viņai, vai visu viņai un nedaudz pasaulei. Sabalansētāk es nemāku. Un ziniet, lai piedod man pasaule, kas tāpat pēc manis nealkst [it īpaši – ne jau nu tā kā to dara viņa], es izvēlos variantu – visu viņai un to kas paliek pāri – pasaulei. Un esmu sasodīti laimīga par šādu sadalījumu. Lai arī es grauju sapņus, lai arī es iznīcinu personīgās ambīcijas. Šīs attiecības ir mans mākslas darbs un šī laime man sniedz daudz vairāk, nekā varētu sniegt viss, ko es varētu saņemt, kā apbalvojumus. Un to apzinoties es kļūstu vēl nedaudz laimīgāka [lai arī sāp galva, lai arī mājās nav šokolāde, lai arī galds pašlaik spiež kājas, lai arī apzinos, ka pašlaik dzīve tik tiešām nav vienkārša].

Un tagad es eju rakstīt par Pjēru Ogistēnu Karonu de Bomaršē. Cilvēku kurš mācēja atdoties gan pasaulei, gan sev. Rakstīšu skolai. Tas ir apburoši. ^_^ Kad pabeigšu – ielikšu jums izlasīt. Ja nu kas.

P.S : Viens no tagiem nozīmē playlistu kuru klausos. Tas par mani pasaka daudz. Kādreiz uzrakstīšu par to. būtu daudz ko stāstīt.

Gulēt.

Man kut kakls. Tas nozīmē tiki vienu- man ir jāiet gulēt.

Bet man ir bail no murgiem. Negribu vēl vienu nakti ar dažiem mirkļiem viņas laimes [baudas] un stundām viņas sāpju un asaru. Dzīvē es to izturētu [un censtos novērst], bet murgos, kuros valda mans prāts? Nē. Mans prāts pārlieku labi pazīst ikkatru manu baiļu nostūrīti, attēlo pārleiku perfekti.

Arlabunakti. Centīšos nesajukt līdz rītam.

Es sapratu.

Lai arī prāts ir tiktiešām noguris, beidzot spēcīgi apjautku lietu, kas ir loģiska un vispārpieņemama.

Šodiena veido rītdienu un vakardienu.

Es to zinu. Bet tikai tagad to jūtu.

[zinu – šonakt rakstu daudz. Bet šonakt nav Viņas. Viņa ir tuvāk nekā parasti, bet nepieejama. Tapēc es rakstu te. Parasti es to visu savādākos veidos atdotu Viņai.]

Nogurušas acis.

Man ir nogurušas acis un vēl vairāk noguris prāts. Bet es nevarēšu aizmigt. Negribēšu pareizāk sakot.

Jo zinu, ka par spīti šodienas laimei es murgošu. Par viņu.

Lai gan, vismaz šoreiz viņa neizgaisīs baudpilnos mirkļos, izraisot mokas. Īstenībā taču neizgaisa. Taču kas to lai zin, ar ko mans parāts atkal mani spīdzinās. Ja tas būtu dzīvojis viduslaikos, tas būtu kļuvis par godalgotu bendi – spīdzinātāju.

Izslēdziet kāds mani.

Cigaretes.

Gribēju aiziet uzpīpēt [pēdējā laikā tas kļuvis par šausminoši biežu ieradumu. Vai varbūt pa šausminoši biežu ieradumu atkal kļuvis stress un uztraukums], bet atcerējos ka pēdējās cigaretes atdevu viņai. Ienīstu sevi par to.

Toties man būs iemesli uz brīdi atlikt šo balti-orandžo, vijīgo nāvi, kas piepilda plaušas, prātus un sirdis. Pavisam apzināti iztērēju visu kas man bija pieejams, neprasot lai pārskaita no otra konta. Lai atliktu. šo balti-orandžo nāvi.

Nedaudz.

Nedaudz pārgāja, bet mutē vēl arvien mandeļu garša. Un gaisā – smarža. Saldrūgtā. Tā manuprāt vajadzētu smaržot cianīda izgarojumiem. Nezinu kāpēc. Ja nekļūdos – vienā no tie garajiem, melnajiem vakariem, vienā no tiem biezajiem, dziļajiem romāniem izlasīju. Ne jau smaržu. To ka smaržo tā.

Šodien no rīta pamostoties pāršķirstīju tumšbrūno kladi – to kurā sarakstīti domu graudi no mana samaltā prāta.

Bauda iegūt dažreiz ir līdz vērtīga baudai radīt.

Ja iekārot ir grēks, tad grēks ir pa īstam mīlēt.

Tas kurš teicis, ka iegūt savu mīļoto ir grēks, vai nu nekad nav mīlējis, vai arī nekad nav bijis pa īstam cilvēks. Varbūt viņš bija impotents.

No rīta tas jutās daudz savādāk, nekā tagad. Tagad tā ir pavisam reāla sajūta, pārliecība, gandrīz dzīves veids. Izjūta ka arī ķermenis un bauda ir daļa no mīlestības. Agrāk prātā tās vienmēr bijušas divas nesavienojamas un neapvienojamas lietas. Jau labu laiciņu tās sāka pludināties kopā. Šodien, reizē ar mūsu elpu tās sajaucās kopā.

Manā sapnī kaila balerīna.

Nesedz to ne samts, ne zīds.

Manā sapnī kaila balerīna.

Dejo, dejo un viss.

Tas bija visskaistākais mana mūžā – enģelis, zem baltas segas, izpūrušiem matiem un neperfekts. Dīvaini izklausās, bet es esmu iemīlējusi tieši šo neperfektumu – viņa nav no sapņiem, viņa nav būtne ar perfektajām kustībām, neizjauktajiem matiem, perfekto izskatu un tā nebija perfektā mīlēšanās. Viņa ir mana neperfektā meitene. Un savā ziņā – tieši tāpēc es viņu mīlu – viņa ir dzīva.

Es gribu viņu atpakaļ. Pazust zem baltās, pūkainās segas un vienkārši klausīties viņas elpā, sirdspukstos un varbūt runāt.
Man gan daudz izstāsta viņas sirdspuksti un smagā elpa.
Bet viņas balss ir tikpat burvīga, [samtaina, zema] kā viņas sirdspuksti un elpa. Neatteikšos tajā klausīties mūžam. Dīvaini, ka viena balss var izmainīt tik ļoti. Pat tad, ja tā ir tik apburoša kā viņas. Viena vienīga balss, būtne, jūtas… un pasaule tiek tā vienkārši sagriezta kājām gaisā. Tas kas agrāk šķita pretīgs tagad ir mīlams, nesaprotamais – saprotams, nemīlamais – mīlams, neiespējamais – iespējams. Mainījies ir daudz kas. Dažreiz jūtu ka ne tikai uz labo pusi. Bet nekad jau nevar bez trūkumiem. Trūkumi rada neperfektumu. Neperfektums – īstumu. Es mīlu īstumu.

Mandeles no ciandīa daudz nešķir.

Šobrīd liekās ka no mandelēm, līdz cianīdam ir viens solis.

Tikai tāpēc, ka saldrūgsmes māk būt tik sasodīti dažādas.

Jau otrā lapa pēc kārtas, bez virsraksta.

Man ir ideja pāriet uz klabi. Vairāk cilvēku un pat daži pazīstami. Padomāšu par to. Tiesa – klabei ir savi mīnusi. Like – es neesmu īsti sapratusi kā tur tikt galā ar ādiņām. <_<;

Vakardien nopirku jaunas kurpes. Ar sprādzītēm. šodien nedaudz spiež, bet tas tikai uz laiku. Katras kurpes ar laiku ienēsājās. Pa dienu vēl smējos – es šodien labā meitenīte – melnās sprādzīškurpītēs, baltās zeķītēs… Vēl tikai baltu blūzīti.

Labi – es iešu uz darbu.

Lapa bez virsraksta

Tikko pētīju Klabes. Meklēju fizikas formulas priekš grafikām un iegrimu tādā dīvainā bohēmā.

Un sāku taisīt avatarus. Tipiski.

Žēl ka ir jāiet gulēt. Man gribētos tā vietā labāk mēģināt samīļot savu mūzu.

Arlabunakti.

Ja tu esi alkohols.

Ja tu esi alkohols, tad es esmu atkarīga. Ja tu esi alkohols, tu esi mans stiprākais dzēriens. Ja tu esi alkohols, tad tava etiķete ir noslēpta, lai neļautu citiem zināt cik stiprs. Ja tu esi alkohols, tad dziedē skumjas labāk par pārējiem. Ja tu esi alkohols, tad tevī sāpes nepeld. Ja tu esi alkohols, tad tu dedzini un esi maiga reizē. Ja tu esi alkohols, tad tava garša ir saldrūgta – ar mandelēm, šokolādi, netveramu šķipsnu ar tropiem. Ja tu esi alkohols, tu izdedzini visas sāpes. Ja tu esi alkohols, tad man no tevis ir paģiras. Un tu esi vienīga kas tād dziedē.

Ja tu esi alkohols, es esmu alkoholiķe.

Kad aizveru acis.

Kad aizveru acis, es bieži redzu melnumu un krāsu vijumus. Gluži tādus kāds parasti zīmēju.

Bieži es redzu apburošas zaļas acis, ar dzelteniem plankumiņiem Pašas skaistākās manā pasaulē. Varbūt ne tavējā, bet manējā gan.

Dažreiz kad es aizver acis, es redzu gredzenu. Saderināšanās.

Dažreiz kad es aizveru acis, es redzu viņu, vienkarši sēžot un skatoties uz mani.

Dažreiz es redzu viņu, pastaigājoties, vai darot gandrīz jebko.

Dažreiz es redzu viņu kailu.

Dažreiz es redzu mūs abas, vienkārši esot blakus.

Dažreiz es redzu mūs abas, esot blakus sarežģīti.

Dažreiz es redzu mūs abas mūsu mājā.

Dažreiz es redzu mūs abas darot gandrīz jebko.

Dažreiz es redzu mūs abas un bērnus mums blakus.

Dažreiz es redzu mūsu mājas.

Dažreiz es redzu skatu aiz tās loga.

Dažreiz es redzu jebkādu ainavu.

Dažreiz es redzu gāmatas.

Dažreiz es redzu senas mājas.

Dažreiz es redzu to kas šeit ir bijis.

Dažreiz es redzu to kas šeit būs.

Tagad es aizveru acis un redzu burtus.

Iespiestu grāmatu, pr mums.

Ziniet, es mīlu aizvērt acis un redzēt.

Prāts miglā.

Sāpīgi sajust šo miglu un zināt, ka aiz tās notiek rosība, kustība, deja…

Es zinu, ka manā prātā notiek sasodīti daudz. Vienkārši jūtu. Bet aiz miglas, tīmekļa, priekšauta. Viss pārējais ir neredzams. Ja es domāju par savu prātu un aizveru acis, es ieraugu sarežģītu ierīci ar daudziem daudziem zobratiem, pogām un dažiem greznojumiem. Šī ierīce slēpjas zem balta un nedaudz aptraipīta apsega. Un to visu es redzu cauri stikla kupolam. Ierīce zem apsega strādā šķietami daudz vairāk, nekā tā spēj pavilkt un tomēr – velk. No tās būtu jānāk domu, vārdu un ideju gūzmām. No tās būtu jānāk saprātam, pārpilnībai, spējai klausīt tam ko jūtu un darīt to ko vajag. Kaut kur dziļi dziļi iekšā tas viss veidojas. Bet apsegs to visu aiztur… un lielākā daļa paliek dziļi iekšā. Tikai šis tas izlido ārpus šī sasodītās miglas, kuru jūtu. Es nezinu, kas ir šī migla, kas apņem manu prātu. Bet tā padara mani tādu – flegmatisku, nedaudz neīstu un nespējīgu mīlēt tā, kā mīlu dvēseles dziļumos. Es vienkārši zinu, ka tad ja miglas nebūtu… kaislības, vārdi, idejas, pārliecība, darbības… Tas viss būtu daudz dzīvāks, spēcīgāks, neapturamāks. Tagad tas viss ir īsts, bet tad.. tad es auļotu.

Es zinu – nav labi vainu uzvelt kam citam, bet tieši tā es jūtos. Iegrožota savā prātā.

Ziniet, es aptvēru vēl vienu lietu. Es jūtu tikai šo mirkli. Pa īstam jūtu. Iepriekšējos mirkļus es labākajā gadījumā atceros, nākošos labākajā gadījumā spēju iedomāties. Bet es vairāk nejūtu tos tā, kā jutu agrāk. Nejūtu spilgti , nejūtu īsti. Es tos jūtu gluži kā fotogrāfijas, kas mēģina sevī ietvert kustību. Nedzīvi, redzami, bet nejūtami. Tie ir vārdi.

Un galu galā, viss nonāk pie tā, ka es neredzu pasauli kopumā. Es redzu šos burtus, bet nespēju saprast ko tie izsauks, tikai aptuveni atceros iepriekš rakstīto. Plūdums. Es lasu grāmatu, izjūtu mirkli, taču neredzu lielo, kopējo domu. Tā pazūd prāta miglā. Tāpēc nelieciet man spēlēt šahu. Ļaujiet man baudīt mirkli un neaprēķināt rītdienu, vai vakardienu. Tas, kas man padodas ir bezrūpība. Piedod mīļā, ka tā.

Es negribu pazust šajā miglā un savā ziņā.. negribu zināt, kas ir šī migla. Bet man tas laikam ir jāuzzin. Viņas dēļ, vai ne?

Man arvien biežāk ir sajūta, ka tas ir saistīts ar kādu slimību. Nezinu kādu. Ja tuvākajā mēnesī es vēl kaut reizi noģībšu, man būs slikti, sāpēs galvai vai uzmāksies tas nepārspējamais tukšums… Es aiziešu pie doktora Izrakstītās Nāves. Jebšu ārsta. Brrr… Tas biedē. Biedē tas, ko es varētu uzzināt par savu prātu.

Zinu, no vienas puses izklausās visai pārspīlēti, uzpūsti, patētiski un skaļi. Bet šoreiz es pat neko nemēģinu dramatizēt, sev ierastajā manierē. Man ir tiešām bail par to, kas varētu atklāties. Es pat īsti nezinu, kura iespēja biedē vairāk – tas, ka tiktu atklāta kāda slimība, vai fakts, ka viss varētu būt iedomas. Un, ja slimība – tad vēl es nezinu kas mani biedētu vairāk – ārstējama vai neārstējama. Ārstējama nozīmētu ilgus un garus zāļu dzeršanas periodus, ierobežojumus, aizliegumus, kontroli. Es neciešu rāmjus. Neārstējama… Tas nozīmētu pamest viņu.

.

:huh: man pirms brīža prāta ienāca viens Kaķa citāts no skype čatiem, bet es jau aizmirsu.

Iemesls viens – čatos ar Kaķi ir pārlieku daudz kas tāds, kas aizvilina manu gaisīgo būtību pa labi.

Bet es atradu.

morfija meitene, adatas meitene, meitene uz adatas, sapņu meitene, meitene sapņos, naktstauriņš

Es esmu iemīlējusi šo asociāciju ķēdīti. Tajā ir sava poēzija, savs stāsts.. Tajā savā ziņā ir mana Ofija [jebšu es pati, es vienkārši mēdzu runāt par sevi trešajā personā un aizmirst ka viņa esmu es], lai arī viņa narkotikas ienīst. Bet nevar jau ienīst bez mīlestības. Garāmgājēju neienīdīsi.

.

Es gribu justies atpūtusies, svaiga un tīra. Visās ziņās. Tuvākā sajūta šīm visām bija pēdējo reizi kad es izkāpu no vannas – ķermenī bija nedaudz mazāk no mūžīgā noguruma, tāpat dvēselē un prātā. Bet tas nepazūd nekad. Lai cik ilgi es gulešu, vannošos, vai pastaigāšos svaigā gaisā. Man nešķiet, ka šo smagnējo nogurumu un miglu jekad varēs aizdzīt. Tā līdz galam. Varbūt tas uz brīdi nedaudz atkāpsies, taču tas šķiet netaisās pilnībā pazust no manas dzīves.

.

Šonakt būs jāpārgriež laiks. Es negribu celties par stundu agrāk un par stundu agrāk konstatēt, ka prāts vēlarvien tinās miglā un pleci noguruši salīkst. Labāk jau no tā nepaliek. Vienkārši rodās sajukums.

.

Tikko skatījos bildes no Amerikas modeļu pasākuma. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem tiešām apjautu, ka pasaule dzīvo arī aiz mana horizonta. Parasti ir grūti iedomāties, ka kāds kuram rakstu ir dzīvs, ka kāds kuru redzu nav tikai pikseļu vai atomu sakopojums. Ir tikai viena kurai spēju to iedomāies bez pūlēm Bet pārējie – iedomas, vārdi, realitāte kuru pasaka, nekas vairāk.

Pēkšņi sajutu, ka ir savādāk. Realitāte ir reāla. Tie nav vardi. vai prāta iedomas. Cilvēki jūt, dzīvo, eksistē un domā. Droši vien arī sacer dzeju. Dīvaina sajūta. Jo vairāk tāpēc, ka tagad esmu viena. Tad ja ienāks kāds sajūta pazudīs. Pasaule ir dīvaina.

.

Brīdī, kad tu pēc negulētas nakts aptver, ka neesi īpaši savādāka nekā ikdienā, neatliek nekas cits kā aizdomāties. :huh:

.

Es zinu, nav jēgas rakstīt kādam. Tāpēc šonakt es rakstu sev. Es pat nezinu, kāpēc publicēju visu šo. Tāpat neviens nelasa un ja lasa – neredz jēgu. Kārtējā dienasgrāmata. Nenoliedzu. Bet manējā. Tapēc īpaša man. Citiem ne. Kāpēc tad to likt te? Mīlēs, kodīs, žņaugs, nesaudzēs. Nezinu. Savādāk nemāku.

Šašļiks.

Es jūtos, kā šašļiks. Ļoti neizdevies, pie tam.

Jā – es iespaidojos no IL Bellas attiecību pavediena.

Brrr.. šonakt pamodos vnk no tā ka sāpēja. Aizdevos uz vannasistabu lai noskalotu seju ar aukstu ūdeni [tas parasti palīdz pie tādas sajūtas] un.. noģību. Tā vienkārši. Pirmo reizi mūžā es noģību nevis dēļ psihes, bet gan kā cita.
Man gan liekās, ka es atjēdzos no trieciena pret zemi [nokrītot], bet kas to lai īsti zin.

Es pirmo reizi pa ilgiem laikiem jūtos, kā karuseļos. Jūs droši ziniet ka neesat ielikušas mani centrafugā?

Šodien vajadzēja būt darbadienai, bet guļu lielajā dīvānā un lasu. Nu labi- vairāk jau ne, bet…

Mājas.

Tikko šķiet iekūlos neptikšanās mammai izmetot frāzi par mājām.

”Neesmu mājās, lai būtu īstā svētku sajūta.” fāāk. viņai šito vēl nevajadzēja zināt.

Paskaidrojums: par mājām saucu vietu kur dzīvošu es un mana mūza, nevis šo ēku.

Edit:

Šķiet ka viņa to nedzirdēja. ^_^

Pavasaris.

Pavasaris šķiet ir īstais gadalaiks lai atainotu manu pašreizējo stāvokli.

Kūstošais tīrais sniegs, pelēkums, drēgnums, sava veida melanholija, vēsums… un [gandrīz neticami] solījumi par jautrību un čalojošiem strautiem. Izzudis sniegs kas vēl nesen sildīja un slēpa no pasaules skarbuma, izzudusi baltā nevainība un nezināšana, izzudusi bērnišķība. Norautas segas kas slēpa pasaules friviolās formas, saplēsti sapņi par mirāžu īstumu, sagrauta mazā pasaulīte kas sargāja no visa… Izgaisis, pazudis un pārvērties aukstā drēgnumā, kas neķītri zogas zem mēteļiem un drēbēm, liek sarauties un steigties mājās- pie siltas tējas tases. Šur tur vēl rēgojās pēdējie pavedieni no siltās un sargājošās seģenes, bet tagad tie saldē un griež rokās. žilbina ar savu vairs nekur citur nerodamo tīrību, vai šķiet netīri un nevēlami šajā pavasarī. Gribās nedaudz aizbēgt no tiem. Maksimāliste? Jā. Vai nu visu ietītu sniegā, vai neko.

Dažreiz es ilgojos pēc piecpadsmit pēdām tīra balta sniega, kurā pēdu nospiedumus atstāj vienradži un laumiņas. Un no debesīm krīt sniega fejas. Tavi logi pārvēršas par brīnumu dārzu un visa pasaule ir viens liels, balts brīnums, kurā ļaunumam nav vietas, pat tad ja tas katru dienu iecērt pliķi ar savu melno raupjo roku kas dvako pēc alkohola. Ļaunuma nav. Šī taču ir laba pasaule, vai ne, mammīt?

Bet tās ir tādas nostalģiskas ilgas, gluži kā skatoties senus albumus- prātā uzpeld cik skaisti viss bija, bet atgriezties tāpat negribas, lai cik draņķīga būtu šodiena. Vienkārši- bija tik skaisti, tīri.. Nevis tā kā šodien, kad jātiek skaidrībā ar to kas ir pagātnes, šodienas vai nākotnes māņi un to kas ir šodienas īstenība.

Pavasaris ir sarežģīts. Tad kad sniegs izkusis, bet viss vēl nav zaļš un putni nesacenšas, kura balss ir daiļāka. Viss ir sasodīti pelēks un skumīgs. Un vienīgais glābiņš ir meklējams tējā, labās grāmatās un patīkamā sabiedrībā.

Pēdējais punkts kā ir pierādījies ir sarežģīts pašreizējā sabiedrībā.

Uzraksts uz kapakmeņa.

Šodien es jūtos slima. Mammas vārdadienā. (party) Sāp galva. Tas protams izraisa palielinātu halucināciju daudzumu.

Uz mana kapakmeņa uzraksiet Noslīkusi bailēs no sava prāta.

Tikko, sēžot vannā gandrīz to izdarīju.

Melnais acu zīmulis- mana Venēcijas maska.

Tieši tā es šodien jūtos. Mans melnais acu zīmulis, skropstu tuša, lūpu spīdums un pūderis ir mana Venēcijas maska, zilās džinsenes un melnais krekliņš- masku balles tērps. Dažreiz šķiet ka es, tērpusies savā Venēcijas maskā esmu galīgi neiederīga šajā krāsainajā dzīves burzmā. Starp aprobežotiem muļķiem, hormonu un pašapziņas pārmāktiem aklajiem un vispār… Zinu, izklausās visai.. iedomīgi. Jāsaka gan, ka šī sajūta izgaist tad, kad ieeju internetā [attiecīgajos saitos protams]. Taču dzīvē, staigājot pa skolu… Lai dzīvo aprobežotība, morālais pagrimums un stulbums! Šķiet ka aptuveni tāds ir dzīves sauklis, te. Var jau būt ka tā ir tikai 90. un 85. vsk [arī tur mācījos], bet šaubos.

Tik raibas dienas gadās reti. Jautrība skolā [dīgļguļi un dīgļbēgļi, ligzdguļu un ligzdbēgļu vietā] , kontroldarba pārrakstīšana pēkšņi saprotot ka atbilde ir līdzīga 2×2, bet nedodas rokās [sajūta bija it kā es mēģinātu atcerēties, kur īsti dzīvoja Voltērs un Antuanete- Brazīlijā vai Krievijā, apzinoties ka viņus varēja radīt tikai Francija >_<], nervu sabrukum, atklājums ka man ir fantastiska audzinātāja, negaidīti mīļa izturēšanās no māsas, kaudzes ar šokolādi, mirkļi laimes ar manu enģeli, psiholoģes apmeklējums, kušana dēļ apburošām kladēm ādas vākos, laimes un aizrautības pilnas acis domājot par nākotni, darba piedāvājums mammas darbā, iešana ar kājām uz mājām sagandējot visu laimi, kkāda dranķīga pica un tagad mājās- absolūts miega uzbrukums un vēlme būtkopā ar dārgo vismaz tā- skypā, lai viņa jūt ka es esmu te… Priekš rutīnas un vienkrāsainības, kas nav mainījusies visu šo gadu… diena ir pārpildīta.

Starp citu- es meklēju kaķēnu. Melnu, pelēku vai galējā gadījumā- raibu meitenīti. Manu Morfiannu kurai atdot savu mīļumu, lai tas nepārvēršās niknumā. Savādāk šodien es jau biju gatava sist. Parasti ienīstu vardarbību, bet šodien skolasbiedri iz**** tā, ka biju gatava šķaidīt līdz asinīm.

Mana pasaule šodien ir dīvaina. Nedaudz sajukusi.