48 “sitieni”

Ak, nu. Come on… 48 apskates? Par ko? Pieciem ierakstiem vienā dienā? Šķiet ka daudzi ieraksti vienā dienā ir lielu ”hitu” formula. Bet godīgi sakot – es nesaprotu kas cilvēkus ieinteresē manā blogā [pietam – pavisam dīvainos ierakstos]. Labi – man laikam būtu jau bijis laiks pierast, ka cilvēkiem interesē svešu cilvēku dzīve, interesē viņu domas, sāpes un valdzina ideja, ka kādam ir cita dzīve, mēdz būt sliktāk, vai labāk un tomēr, es vēl arvien to neizprotu. Jēgu lasīt pilnīgi sveša cilvēka personīgo blogu. Es saprotu jēgu lasīt tehniskos blogus, bet ne personīgos.

*aizdedzina vēl vienu cigareti* Es nenoliedzu ka pati lasu privātos blogus. Manās ātrajās grāmatzīmēs ir veseli.. trīs. No kuriem viens diemžēl ir dzēsts [:s žēl – bija labs blogs *dūmu apvīts klusuma brīdis*] Un noslīdošajā izvēlnē ir vēl pāris. Bet āķis tajā ir tas, ka tie ir man pazīstamu cilvēku blogi, par kuriem es interesējos, bet ar kuriem dažreiz sanāk runāt par maz.

Zinu – izklausās jau dīvaini, ka es tā ”uzbrūku” cilvēkiem kas skatās manu blogu, bet es tiešām īsti neizprotu.

Protams var jau teikt, ka privātajiem blogiem vajadzētu izmantot klabi, tehniskajiem blogiem – wordpress [pati šādu ideju apsvēru], taču bloga hostings paliek bloga hostings. WordPress ir ērtāks, vienkāršāks un daudzejādā ziņā labāks par klabi [arī pārējiem blogu hostingiem] un tāpēc es izvēlējos Wordpresu.

Starp citu – ievēroju, ka [gandrīz] katru dienu pie meklētāju atsaucēm uzrodās kas pavisam vienkāršs un loģisks atslēgas vārds ”Ofeliamorfia”. arī tas nedaudz izbrīna. Bet ne tā kā viss pārējais. Tā silti. Ar apziņu, ka nezināms kāds tomēr meklē mani. Naiva cerība, ka vienalga nav ne tikai vienai būtnei.

Smaidīt un nesmaidīt.

Ai, ziniet, es tagad vienlaiīgi smaidu un nesmaidu.

Nezinu kā as ir iespējams, bet es tā daru.

Smaidam, ja tā padomā nav iemesla, ja neskaita pusapēstu ķiršu kūku un labu atklājumu, ka sega silda. Bet nesmaidīt? Mans enģelītis nesmaida. Skumst. Ar to vien pietiek lai man gribētos nesmaidīt, saraukt pieri grumbās un domāt kurš atļaujās likt manai visskaistākajai būtnei nesmaidīt. Viņai ir jāsmaida, jāsmejas, jā būt laimīgai. Skumjas un nesmaidīšana ir mana daļa [ja vien protams, viņas nav blakus]. zinu- visā ir jādalās- laimē un priekā, bet.. Es negribu lai mans enģelītis skumst. Viņai ir jāsmaida. Viņa izskatās tik skaista kad ir laimīga… viņas acis… Ziniet, es tagad būtu gatava ilgi jūsmot par viņas skaistajām acīm.

Bet nu… Es turpināšu smaidīt un nesmaidīt- būt laimīga par viņas eksistenci, bet nelaimīga par viņas skumjām.

Uzmanību: Fanfiki izraisa atkarību.

Pirms dažām dienām sāku rakstīt divus fanfikus [Ceru ka nebūs jāskaidro kas tie tādi- ja rodas jautājumi- komentāros]. Ziniet pie kā tas noveda? Es šodien jau domāju nevis savas domas, bet pastaigājoties lietū, brīžiem [kad nedomāju par savu visskaistāko mūzu] domāju savu tēlu domas. Nedaudz slimi? Piekrītu. Es pārlieku ļoti jūtu savus tēlu.

Bet nekas, vismaz galvā daļa no fanfika jau ir. Atliek uzrakstīt. Nezinin kāpēc man ir sajūta ka tas ievilksies? *svilpo*

Starp citu- fanfiki abi ir HP tematikas. Viens ir par Andromēdu, Tedu, Liliju un Džeimsu [par iemesliem kāpēc abas meitenes 7.gadā samērā pēkšņi savos visu laiku nīstākajos cilvēkos ierauga īsto un vienīgo] un otrs ir fanfiku sērija. Cūkkārpas romantiskie stāsti. Cūkkārpiešu stāstījumi pirmajā personā par viņu mīlasstāstiem. Daži kā [pār]domas, daži kā vēstules vai dienasgrāmatas. No visiem laikiem. Pirmais ko es iesāku rakstīt ir par Andromēdu un Tedu. Lai arī man pašai netika Andromēd un nekad arī viņu neesmu tēlojusi, škiet Andromēda Bleka man ir ļoti tuva.

Un rakstot konstatēju vienu- es nemāku dzīvot bez atsaucēm uz manu visskaistāko būtni pasaulē.

Pirmā lapaspuse.

Tad nu – sveicināti.

Blogi man ir bijuši daudzi, bet jūs domājat, ka kāds ir izdzīvojis? Ha! Nebūt ne.
Nezinu vai šis blogs ar ko īpaši atšķirsies.

Tad nu tā [jā zinu – man īsti nav ko teikt – divas reizes vienā rakstā iekļaut ”tad nu”].
Es esmu Ofēlija. Ofēlija Morfija, ja vēlamies precīzāk.

Manā pasaulē ir trīs mūža mīlestības- mana mūza, literatūra un ūdens. Mūza ir noteikts cilvēks, jā. Meitene starp citu [*domīgi pašķielē uz tiem kuri saviebjas vai aizver šo blogu*]. Literatūra.. Vai tur ir daudz ko skaidrot? Grāmatas, to lasīšana, baudīšana un šad un tad – arī rakstīšana. Dažreiz šķiet, ka mana pasaule būs līdz galam piepildīta, ja tajā būs plaša personīgā bibliotēka, ap kuru ņemties, starp kuras plauktiem klīst un pār kuras grāmatu muguriņām, saceļot vieglas putekļu vērpetes vilkt pirkstus. Jā- putekļus. Nespēju iedomāties bibliotēku bez, tās īpašās putekļu un vecu papīru smaržas. Bet sakot frāzi  “Lai mana dzīve būtu piepildīta man vajag bibliotēku” es meloju. Man vajag trīs mana mūža mīlestības, tātad arī ūdeni. Izklausās jau muļķīgi – cilvēks galu galā bez ūdens dzīvot nevar. Bet es nevaru savādāk… Man vienmēr vajag ūdens klajienus, sajūtu. kā ūdens apņem mani, dzirdēt viļņus glaudot krastu. Bez upes, ezera, vai vēl labāk- jūras, savu dzīvi iedomāties nespēju. Ne jau tā pa īstam. Tāpēc dažreiz prātoju, ka depresija man varbūt ir dēļ ūdens trūkuma. Mana stihija ir ūdens. Gan pēc rakstura, gan pēc visiem nosacījumiem… Arī domājot, kas es varētu būt bijusi agrāk, vienmēr prātā uzrodas ūdenī izrisušu matu klājiens, ūdens pārkrāsotas zaļganas rokas un šķiet teju, teju jau parādīsies zivs aste. Izklausās smieklīgi, vai ne?

Ziniet es šodien mācos smaidīt. Nē – nepārprotiet. Es zinu, kā smaidīt. Tikai es to daru pārlieku reti. Tāpēc es mācos visu uztvert nedaudz pozitīvāk. Tad, kad iemācīšos smaidīt, es mācīšos spēlēt Prieka spēli. To kuru spēlēja Polianna. Atceros, ka arī es bērnībā to spēlēju. Bet cik atceros, es to aizmirsu sen. Aptuveni 8 gadu vecumā. Pirms 6 gadiem. Gandrīz bail paliek, iedomājoties, kā laiks aizplūdis. Liekas jau dīvaini to dzirdēt no 14 gadus vecas meitenītes mutes, bet tieši tā es jūtos. Tā it kā laiks lidotu ātrāk nekā es spēju to noķert. Flegmatisms un sapņainība ^^;

Bet ko nu es jūs pirmajā rakstā biedēšu ar zīmju un vārdu tūkstošiem.
Sveicināti.