Saullēkts.

Šonakt ir skaists saullēkts.

Tādas sārtas debesis, ja es ticētu, ka ir kāds, kurš mūsu debesis var izmantot par audeklu, es teiktu, ka šis kāds šorīt spēlējās ar gaišajiem pasteļu toņiem. Zils, rozā, netīšs plaukstas vilciens.. ak, izsmērējās! nekas. tā izskatās labāk.

bet patiesībā, man vajadzētu gulēt. Nākošā nakts ir tie svētki kuros nedrīkst gulēt, ja? Piedodiet, es kalendāru nepazīstu. Vai pareizāk sakot – atsakos pazīt.

Jā, rīt. Šodien pareizāk sakot.

Man solās būt liela jautrība. Jūras krastā, visu nakti, ģimenes lokā. To, ka es negribu jel kur būt kopā ar savu dievināto māsu, es varu teikt vai neteikt. Svētkos taču ir jābūt kopā, jāsež kautkur, velnsviņzin kur un jābojā citiem garastāvoklis.

Nē, patiesīgbā, man ideja par palikšanu pie jūras, pa nakti patīk. ^^ Pat ļoti.

Bet ne kā Jāņu pavadīšanas variācija. Un ne ģimenes lokā. Pareizāk sakot – māsas sabiedrībā. Šķiet, ka mēs esam spējīgas sakašķēties bez vārdiem, nokaitināt viena otru ar eksistēšanu vien.

Starp citu, es tomēr izveidoju klabi. Nezinu kāpēc tieši un kāpēc tagad. Laikam, vienmēr vajag kādu baltu vietu, kurā var sākt visu no jauna, baltu pirmo lapu.

Un Freijs mani ietekmē. *smīn* vairāk vai mazāk. Jau otro dienu [ja pašlaik neatdzīvojas mana laika izjūtas neesamība] es klausos to ko viņa ieteica. Labi, ne tikai to, bet pārsvarā smago mūziku. Miermīlīgākais kas ir bijis – Emilie Autumn, kas pirms tam bija smagākais/depresīvākais, ko es mēdzu atļauties, kamēr nebiju viena mājās.