Pati dziesmas noskaņa ir maz saistīta ar manu garastāvokli, taču vārdi ir vilinājuši vienmēr.
kā caur cukurvati viegli
propelleriem griezties
ja pat celofāna maiss var lidot
tad kāpēc mums tik grūti aizsniegt mākoņu krūtis
septiņos no rīta neviens nedomā cik saule sagraizīta mūsu skatienam starp lidmašīnu izveidotām rūtīm pārsteidzoši precīzs vējš pūtīs kā caur cukurvati viegli propelleriem griezties ja pat celofāna maiss var lidot tad kāpēc mums tik grūti aizsniegt mākoņu krūtis teikšu – nē... gravitātei nē! gravitātei nē! septiņos no rīta tāpat klusumā ausis turot ciet, lai apjukt vairs laika nav bez rokassomiņām un pārmetumiem ar brīvu prātu augstāk vēl kāpšu kā caur cukurvati viegli domu propelleriem griezties, bet debesu tirkizzilā iemīloties var nonākt pie mākoņiem atdzimstot notīs teikšu – nē..gravitātei nē! gravitātei nē! ar domām laiskām es celšos gaisā ar augstumu saslimt es nekaunos - tas nesāp, tas aizgrābj, es drīzāk teikšu nē... gravitātei...
doremi arī ir šīs dziesmas vārdi!
AK, man šī dziesma tā patīk, es nevaru.