Par kluso sajūsmu.

Dažreiz vienīgā lieta ko mēs varam darīt ir klusēt un pasmaidīt.

Klusi pasmaidīt.

Mēs varam klusi pasmaidīt skatoties labas filmas titrus, klusi pasmaidīt pēc tiešām skaista koncerta, klusi pasmaidīt pastaigājoties pa fotogaleriju, vai pirmo reizi sperot kāju kādā skaistā pilī. Ir dažas reizes kad aplausi, skaļi izteicieni, parspīlēti vārdi un skaļa sajūsma tikai nogalina. Izgaisina visu skaisto kas tikko radies.

Tādās reizēs vienkārši gribās būt vienai, visa plašajā kinozālē – vienai. Nedzirdēt pārējo teātra apmeklētāju plaukšķināšanu un klaigāšanu. Klusi uzsmaidīt izstādes māksliniekam, ne vārda nesakot paspiest roku, neesot sajūsmināto „kritiķu” traucētai. Izbaudīt vien savas elpas akustiku, nedzirdot apkārtējās elsas.

Tāpēc dažreiz gribās filmu redzēt vienai, ieiet jaunajā celtnē vienai, pastaigāties pa parku vienai, izstaigāt izstādi vienai, būt vienai savā iemīļotajā kafejnīcā. Vienai. Jo parasti cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar atmosfēras apjūsmošanu, ka paši to izjauc. Pasaulē laikam ir viena vienīga būtne, kura varētu kaut vai skaļi aurot mirklī kad es nododos klusuma baudīšanai un es šo aurošanu izbaudītu.

Protams, daudziem garastāvokli un atmosfēru varētu izjaukt klusums, vai es ar savu kluso smaidu. Vienmēr taču jābūt jautrībai, ballītei, jākūso dzīvībai. Bet man atmosfēru parasti izbojā viņi – šie pseidomākslinieki, kas bērnībā ir iemācīti aplaudēt teātrī un nekad nesaprot, ka ne katra sajūsma ir jāizpauž skaļi. Apzinos, ka pati neesmu labāka – citos virzienos, bet… šoreiz es sūdzos par Viņiem. Tiem kuri pavisam neapzināti izbojā manu atmosfēru, izmantojot savas pilnās tiesības un rīkojoties pilnīgi atļauti, brīvi un nenosodāmi.

Protams, nevar teikt ka tāda klusā smaidīšana un klusā laime jāievēro vienmēr. Es piemēram nespēju iedomāties, kā šāda klusā sajūsma ietu kopā ar gandrīz jebko no mūsdienu popkultūras. Cik gan absurdi šāda sajūsma izskatītos Spaidermena pirmizrādē, Riannas koncertā, Esenšalā vai jebkurā no piemājas bāriem. Cik absurdi tas izskatītos Metalicas uzstāšanās brīdī, Zāģa seansa laikā vai tik daudzās citās vietās… Taču ir viena kategorija vietu, kurās absurdi izskatās tieši skaļā sajūsma. Pie šo vietu durvīm nav pielipināts uzraksts „Bez skaļas sajūsmas” un neviens nekušina. Tas ir jājūt pašam.

Un labi ka tā.

Starp citu – Iesaku noskatīties „Manas Melleņu Naktis” [My Blueberry Nights] un pēc tam paklausīties Cat Power. Vēlams sākt ar „The Greatest” un pēc tam klausīties visu pēc kārtas, pārslēdzot skaļākās un ātrākās dziesmas. Otrreizējas šīs filmas noskatīšanās rezultātā ir radies šis ieraksts.