Saullēkts.

Šonakt ir skaists saullēkts.

Tādas sārtas debesis, ja es ticētu, ka ir kāds, kurš mūsu debesis var izmantot par audeklu, es teiktu, ka šis kāds šorīt spēlējās ar gaišajiem pasteļu toņiem. Zils, rozā, netīšs plaukstas vilciens.. ak, izsmērējās! nekas. tā izskatās labāk.

bet patiesībā, man vajadzētu gulēt. Nākošā nakts ir tie svētki kuros nedrīkst gulēt, ja? Piedodiet, es kalendāru nepazīstu. Vai pareizāk sakot – atsakos pazīt.

Jā, rīt. Šodien pareizāk sakot.

Man solās būt liela jautrība. Jūras krastā, visu nakti, ģimenes lokā. To, ka es negribu jel kur būt kopā ar savu dievināto māsu, es varu teikt vai neteikt. Svētkos taču ir jābūt kopā, jāsež kautkur, velnsviņzin kur un jābojā citiem garastāvoklis.

Nē, patiesīgbā, man ideja par palikšanu pie jūras, pa nakti patīk. ^^ Pat ļoti.

Bet ne kā Jāņu pavadīšanas variācija. Un ne ģimenes lokā. Pareizāk sakot – māsas sabiedrībā. Šķiet, ka mēs esam spējīgas sakašķēties bez vārdiem, nokaitināt viena otru ar eksistēšanu vien.

Starp citu, es tomēr izveidoju klabi. Nezinu kāpēc tieši un kāpēc tagad. Laikam, vienmēr vajag kādu baltu vietu, kurā var sākt visu no jauna, baltu pirmo lapu.

Un Freijs mani ietekmē. *smīn* vairāk vai mazāk. Jau otro dienu [ja pašlaik neatdzīvojas mana laika izjūtas neesamība] es klausos to ko viņa ieteica. Labi, ne tikai to, bet pārsvarā smago mūziku. Miermīlīgākais kas ir bijis – Emilie Autumn, kas pirms tam bija smagākais/depresīvākais, ko es mēdzu atļauties, kamēr nebiju viena mājās.

7gd

AK, Tu Jēzus!!!! IR! Ir! Pieņēma!!!! *lēkā apkārt kā mazs bērns un spiedz, neparasti augstās tonalitātēs*

Jūs  maz apjēdzat, kādu sajūsmu dažreiz izraisa tādi virtuāli.. es pat nezinu, kā lai to nosauc…. amati. Jēziņ.

Es ir būt laimīgs.

Tāpēc ka ir un tāpēc, ka man ir mīļotā būtne, ar kuru padalīties priekā ^_^

Atronout. Nē gravitātei.

Pati dziesmas noskaņa ir maz saistīta ar manu garastāvokli, taču vārdi ir vilinājuši vienmēr.

kā caur cukurvati viegli
propelleriem griezties
ja pat celofāna maiss var lidot
tad kāpēc mums tik grūti aizsniegt mākoņu krūtis

Ejiet jūs visi pastaigāties.

Vai arī ļaujiet man neraudāt un nesmieties reizē, kā tādai sīkai muļķei, kurai klauns atņēmis konfekti.

Un nē. Salīdzinājums nav saistīts ar realitāti.

Cm – com.

Brīdī, kad jūs rakstot savu augumu uzrakstiet nevis cm, bet com, ir iestājies līmenis.

Viena no muļķīgākajām lietām pasaulē.

Nu kurš idiots izgudroja asaru neizturīgu telefonu? Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā ka cilvēku rasei ir tādi pārstāvji, kuri bez raudāšanas dažreiz nespēj iztikt un šajos brīžos grib izrunāties pa telefonu?

Kā es smiešos, ja man atteiks garantijas remontu. Nē, laikam jau atteiks – izdarīti aizliegti  bojājumi no manas puses, bet nu.. tas ir muļķīgi.  Nekur nebija brīdinājumu ka es nedrīkstu raudāt sarunas laikā, kā jau tāds mazs, muļķīgs skuķis. Nē – brīdinājums par ūdens neizturību bija, bet… palikšu pie uzskata, ka asaru neizturīgi telefoni ir viens no tiem absurdiem, mūsdienu elektronikas atražojumu blakusefektiem.

Lai arī – aizskatoties uz vārdu mūsdienās – laikam jau nav neviena asaru izturīga saziņas metode.

Tāpēc atliek nonākt pie secinājuma, ka mana telefona taustiņi vēl arvien ir pakārušies tuvākajā sijā un raudāt nav labi.

–

Otrs muļķīgai izgudrojums – pazušanas drošas norēķinu kartes. Respektīvi – tādas kartes kas pie pirmās iespējas pazūd. Nu kā var rasties kas tik muļķīgs? Norēķinu kartes būtu jāaprīko ar ziemassvētku lampiņām, vai vismaz GPS meklēšanas ierīci. Ieslēdzams skaņas signāls arī nenāktu par ļaunu. Vislabākās būtu kartes, kuras pašas atrodās – uzsvilp un tā tev ielec rokā.

Bet ja nopietni – vislietderīgākā man būtu jauna atmiņa. Lūdzu ar lielāku ramu, nekā pašlaik. Un plašāku C disku. Neaizmirstiet vēl visu vajadzīgo uzinstalēt, ar savu pašreizējo atmiņu*svītrots* galvu, to neprotu.

–

Vismaz kaķi vēl ir tādi, kādiem tiem vajadzētu būt – mīļi, pūkaini, patstāvīgi un zin, kad ir īstais brīdis ierāpties klēpī un to ļaunprātīgi izmantot, lai piekļūtu draugiem.lv*svītrots* nosnaustos, vai paasinātu nagus. Morfija laikam pašlaik ir mans vienīgais sasniedzamais mīļums, tapēc gribās mazo visu laiku mīļot, bužināt un lutināt.

Žēl tikai – izskatās ka vaiņa par savu triku skolotāju ir izvēlējusies Skvirlu [vāveri respektīvi]. Vismaz pēc pārskrējieniem un mēģinājumiem sāniski pārvietoties pa manu kāju, kamēr es stāvu, spriežot.

Sauciet mani par subjektīvu, mazu kaķumīli, bet Morfianna ir viena no jaukākajām lietām, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis. vismaz šajā mēnesī.

Saules kaķēns.

Es braucu pēc Morfiannas ^__________________________________________________________________^

Par kluso sajūsmu.

Dažreiz vienīgā lieta ko mēs varam darīt ir klusēt un pasmaidīt.

Klusi pasmaidīt.

Mēs varam klusi pasmaidīt skatoties labas filmas titrus, klusi pasmaidīt pēc tiešām skaista koncerta, klusi pasmaidīt pastaigājoties pa fotogaleriju, vai pirmo reizi sperot kāju kādā skaistā pilī. Ir dažas reizes kad aplausi, skaļi izteicieni, parspīlēti vārdi un skaļa sajūsma tikai nogalina. Izgaisina visu skaisto kas tikko radies.

Tādās reizēs vienkārši gribās būt vienai, visa plašajā kinozālē – vienai. Nedzirdēt pārējo teātra apmeklētāju plaukšķināšanu un klaigāšanu. Klusi uzsmaidīt izstādes māksliniekam, ne vārda nesakot paspiest roku, neesot sajūsmināto „kritiķu” traucētai. Izbaudīt vien savas elpas akustiku, nedzirdot apkārtējās elsas.

Tāpēc dažreiz gribās filmu redzēt vienai, ieiet jaunajā celtnē vienai, pastaigāties pa parku vienai, izstaigāt izstādi vienai, būt vienai savā iemīļotajā kafejnīcā. Vienai. Jo parasti cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar atmosfēras apjūsmošanu, ka paši to izjauc. Pasaulē laikam ir viena vienīga būtne, kura varētu kaut vai skaļi aurot mirklī kad es nododos klusuma baudīšanai un es šo aurošanu izbaudītu.

Protams, daudziem garastāvokli un atmosfēru varētu izjaukt klusums, vai es ar savu kluso smaidu. Vienmēr taču jābūt jautrībai, ballītei, jākūso dzīvībai. Bet man atmosfēru parasti izbojā viņi – šie pseidomākslinieki, kas bērnībā ir iemācīti aplaudēt teātrī un nekad nesaprot, ka ne katra sajūsma ir jāizpauž skaļi. Apzinos, ka pati neesmu labāka – citos virzienos, bet… šoreiz es sūdzos par Viņiem. Tiem kuri pavisam neapzināti izbojā manu atmosfēru, izmantojot savas pilnās tiesības un rīkojoties pilnīgi atļauti, brīvi un nenosodāmi.

Protams, nevar teikt ka tāda klusā smaidīšana un klusā laime jāievēro vienmēr. Es piemēram nespēju iedomāties, kā šāda klusā sajūsma ietu kopā ar gandrīz jebko no mūsdienu popkultūras. Cik gan absurdi šāda sajūsma izskatītos Spaidermena pirmizrādē, Riannas koncertā, Esenšalā vai jebkurā no piemājas bāriem. Cik absurdi tas izskatītos Metalicas uzstāšanās brīdī, Zāģa seansa laikā vai tik daudzās citās vietās… Taču ir viena kategorija vietu, kurās absurdi izskatās tieši skaļā sajūsma. Pie šo vietu durvīm nav pielipināts uzraksts „Bez skaļas sajūsmas” un neviens nekušina. Tas ir jājūt pašam.

Un labi ka tā.

Starp citu – Iesaku noskatīties „Manas Melleņu Naktis” [My Blueberry Nights] un pēc tam paklausīties Cat Power. Vēlams sākt ar „The Greatest” un pēc tam klausīties visu pēc kārtas, pārslēdzot skaļākās un ātrākās dziesmas. Otrreizējas šīs filmas noskatīšanās rezultātā ir radies šis ieraksts.

Klusums.

Zinu, uz ilgu laiku jau ir iestājies klusums, neko te nerakstu… Bet ir uznācis tas dīvainais brīdis, kad nav spēka uzrakstīt kautko jaunu – tikai atbildēt. Vienīgais ko es tagad varu uzrakstīt – par tukšumu.

Tukšu, dobju klusumu, pārpilnu ar atbalsīm. Pietrūkst tikai pūces, kas iemitinātos šajā tukšumā.

Pēc vakardienas ir iestājušās tādas kā morālās paģiras. Nebiju atklājusi, ka vienā noguruma punktā ķermenim var likt uzvesties tā, it kā es būtu piedzērusies. Pie tam izvēlēties no kā [ jo dažādi alkoholi rada dažādas noskaņas], cik daudz un vispār.. Jā, man ir pārāk dzīva iztēle – zinu, bet ko var padarīt. Izmantot to, vai aprakt kā muļķim zeltu.

Uz veikalu pēc cigaretēm es tā arī neaizgāju. Nožēloju to, bet nu jau neko. Aiziešu vēlāk. Toties Ninja man iedeva divus Winstonus. Zilos. Atceros, ka agrāk smēķēju tikai tādus. Nesaprotu, kā tā varēju. Viņi taču naturāli garšo pēc pelniem. Vismaz man ir vēl viens iemesls tiešām mīlēt Kentu.