[Ne]Sagaidīt.

Zinu, ka pašlaik piekāšu visas pēdējās saprāta paliekas, visu loģiku, visu vēlmi nekašķeties ar mammu, visu pašsaglabāšanās instinktu, visu kas jelkādā veidā saistīts ar domāšanu. Bet tāpat. Es gribu šonakt viņu sagaidīt. Lai arī viņa drošivien izdomās ka manis taču te vairāk nebūs un aizies gulēt. Es nezinu. Vienkārši gribu sagaidīt.

Šodiena klusi un bezspēcīgi sagrūst pār mani, ar vieglu smagumu. Ziniet kāds tas ir? Nē? Iedomājieties miglu. Tā ir it kā viegla, netverama, taču tajā ir kaut kas smags. Slapjš, drēgns, smagnējs. Tāda migla nospiež vairāk nekā tai ir svars. Tāpat es jūtos šodien – viss pār mani sagrūst viegli smagi. Vēlmes, tukšums, pārmetumi, vārdi, niknums, despotisms.. viss…

Es taču vēl arvien atceros kā mana māte naktīs gaidīja viņu un viņai bija vienalga ko teicām mēs. Viņa arī atceras. viņai nebija vienalga, cikos viņš atgriežas, kādā stāvoklī, vai grib ar viņu parunāt, strīdēties, vai vienkārši gulēt. [vismaz tā vienmēr to jutu es. Es nezinu ko viņa domāja tajās daudzajās naktīs] Kāpēc viņa pieprasa lai man būtu vienalga? Dēļ tā ka mēs sazināmies internetā? Protams, tam ir daudz trūkumi, bet tas nav iemesls lai būtu vienalga. Vismaz ne man.

Un tomēr es šonakt viņu nesagaidīšu. Blenzīšu grieztos, vai nozudīšu murgu atvaros. Varbūt nogrimšu trulā, smagā tumsā. Bet nesagaidīšu. Jo galējais despotisms, sajaukts ar memelionisko svarīgumu ir spēcīgāks par neprātu.

Pēc visas šīs raudāšanas man laikam derētu vismaz apelsīnu sula.. bet vienalga. Tāpat nesagaidīšu. Arī sapņos ne. vienalga – sāpēs vai nesāpēs galva.

Un tomēr es naivi turpinu cerēt, ka viņa tomēr pēdējā brīdī atnāks, ka es atradīšu veidu kā palikt uz brīdi ilgāk.

Nesagaidīšu.

48 “sitieni”

Ak, nu. Come on… 48 apskates? Par ko? Pieciem ierakstiem vienā dienā? Šķiet ka daudzi ieraksti vienā dienā ir lielu ”hitu” formula. Bet godīgi sakot – es nesaprotu kas cilvēkus ieinteresē manā blogā [pietam – pavisam dīvainos ierakstos]. Labi – man laikam būtu jau bijis laiks pierast, ka cilvēkiem interesē svešu cilvēku dzīve, interesē viņu domas, sāpes un valdzina ideja, ka kādam ir cita dzīve, mēdz būt sliktāk, vai labāk un tomēr, es vēl arvien to neizprotu. Jēgu lasīt pilnīgi sveša cilvēka personīgo blogu. Es saprotu jēgu lasīt tehniskos blogus, bet ne personīgos.

*aizdedzina vēl vienu cigareti* Es nenoliedzu ka pati lasu privātos blogus. Manās ātrajās grāmatzīmēs ir veseli.. trīs. No kuriem viens diemžēl ir dzēsts [:s žēl – bija labs blogs *dūmu apvīts klusuma brīdis*] Un noslīdošajā izvēlnē ir vēl pāris. Bet āķis tajā ir tas, ka tie ir man pazīstamu cilvēku blogi, par kuriem es interesējos, bet ar kuriem dažreiz sanāk runāt par maz.

Zinu – izklausās jau dīvaini, ka es tā ”uzbrūku” cilvēkiem kas skatās manu blogu, bet es tiešām īsti neizprotu.

Protams var jau teikt, ka privātajiem blogiem vajadzētu izmantot klabi, tehniskajiem blogiem – wordpress [pati šādu ideju apsvēru], taču bloga hostings paliek bloga hostings. WordPress ir ērtāks, vienkāršāks un daudzejādā ziņā labāks par klabi [arī pārējiem blogu hostingiem] un tāpēc es izvēlējos Wordpresu.

Starp citu – ievēroju, ka [gandrīz] katru dienu pie meklētāju atsaucēm uzrodās kas pavisam vienkāršs un loģisks atslēgas vārds ”Ofeliamorfia”. arī tas nedaudz izbrīna. Bet ne tā kā viss pārējais. Tā silti. Ar apziņu, ka nezināms kāds tomēr meklē mani. Naiva cerība, ka vienalga nav ne tikai vienai būtnei.