Jaunais izskats.

Šodien paspēja nomainīties divi izskati, bet tas nav svarīgi. No rīta sapratu ka iepriekšējais izskats ir kļuvis pārlieku drūms [protams – vienmēr vajag kādu uz kuru novelt visu vainu] un nolēmu nomainīt to.

atdūros pret nepatīkamu atziņu – no visām pieejamajām tēmām, tās kuras man patika bija vai nu pārlieku depresīvi pelēkas [kā iepriekšējā], vai arī pārlieku klasiski melnbaltas, kas neatbilst manai pašreizējai noskaņai.

Nezinu kāpēc beigu beigās izvēlējos šo – sarkano. Sarkanais vienmēr ir asociējies ar asinīm [pat sarkanās rozes vienmēr nedaudz pavelk uz asinīm] un attiecīgos dvēseles stāvokļos asociācijas arasinīm visu varētu padarīt tikai vēl ļaunāku.. bet es nezinu. Man patīk. Vēl tikai times fontu un mans blogs būs neatvairāms. man pašai.

Starp citu – kāds zināja cik sarežģīti ir atrast sarkanas bildes, kuras nav tendētas uz asinīm vai maucismu? *pamet acis augšup, uz banneri* manuprāt to ko vēlējos panākt šajā bannerī, es panācu.

Arlabunakti.

Cigaretes.

Dīvaini, kādu baudu spēj izraisīt cigaretes pēc tik ilga laika. Pietrūkst tikai vecais kristāla pelnutrauks un atkal jau ir nedaudz sajūta kā tajos laikos kad pasaule šķita par kripatiņu gaišāka un patīkamāka. Laikam jau tāda tā ir vēl arvien, tikai es pati esmu mainījusies. Laikam jau Ingum ir taisnība, ka esmu nedaudz atkarīga no depresijas. Būs jāārstējas. vai pareizāk sakot – jāturpina to darīt. Mīļotās būtnes dēļ ^^

Kāds nezin kādu labu, bet ne-depresīvu grāmatu? Jautru, mīļu, skaistu.. vai vismaz bez depresīvisma nosliecēm?

Viena saruna.

Dažas Skype sarunas gribās saglabāt. Tā vienkārši.

Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.

Ainārs Mielavs – Atpogā manu kreklu.

Atpogā manu kreklu un palaid pa straumi to.
Kā kuģi, kam nekur nav par seklu, ņem mani un izmanto.