Mīļā…

Mīļā, tu kādreiz esi pamanījusi, cik smagi man ir lūgt, lai tu neaizej? Parasti es to nedaru – negribu tevi ierobežot, baidos, samierinos ar vientuļu vakaru… bet šoreiz es gribēju, lai tu paliec, lai atkal neatgrieztos tā sajūta, ka es nezinu neko, ka es varu tikai šaubīties [ne jau par pērkondārdiem… par pārējo], lai tu justos nedaudz laimīgāka.. es vismaz cerēju, ka justos. Šoreiz es lūdzu. Bet ej, ja gribi. Es taču zinu, ka nav manos spēkos to apturēt. jau otro reizi mūžā zinu, ka nevaru..

Kāpēc vienmēr man vismīļākos cilvēkus es nevaru paglābt no vienas un tās pašas sērgas?

Skumīgi.

Skumīgi atvērt skype, bet aprauties pie (hug) pēdējām iekavām un atcerēties ka vakardien par šodienu neko nesolīji.. Skumīgi pamest logu tāpat atvērtu, neesot drošai vai tu maz līdz svētdienai uzrakstīsi kaut vārdu. Skumīga diena domājot par vakardienu. Sapņojot pareizāk sakot. Domājusi bez miega es šodien varbūt esmu kādas divas stundas. Vakardiena šķiet ir izsūkusi visus spēkus. Skumīgi neredzēt orandžo mirgošanu un nedaudz nenodrebēt verot vaļā. Skumīgi bija no rīta pamosties un sākt rakstīt tev īsziņu un neuzrakstīt to, dēļ vakardienas un laika kurā celies.

Un visskumīgākais šorīt bija pamosties no vāveres ķepām, nevis no tavām rokām.

Es ilgojos pēc tevis mīļā. Ļoti. Un šodien man vajag tevi daudz vairāk nekā parasti… laikam jau tāpēc ka tik labi izjūtu, ka tevis te nav.