Paelposim?

Āmmm.. kādam nav ideju kapēc mutē varētu būt asiņu garša un plaušas varētu sāpēt? Nevienam? Ohh.. well.

Pēkšņi [laikam pirmo reizi mūžā, par spīti visam, kas bijis] ienāca prātā ka es tomēr esmu nedaudz par jaunu… Jūs pat droši vien spratāt par jaunu priekš kā. Man vienkārši pēkšņi ir bail no tā n vārda, par kuru visus šos 14 gadus esmu pārsvarā smējusies un ņirgājusies. Nu ko lai pasaka – pokemons mazs. Ņirgājās, ņirgājās, bet, kad pēkšņi nez no kurienes uzrodas asiņu garša, sāpes plaušās un visas vecās vainas sāp tad pēkšņi sabīstas un aizveras.

Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. auč. Ieelpa. Izelpa. Fak – tas sāp. Ieelpa. Izelpa.

Ai, zini…

Zini, man vienkārši gribās vienu maģisku spēju. Teleportēties. Mirklis un es esmu pie viņas, mirklis un mēs abas esam prom. Un viņa smaida. Zinu, mana pasaule griežās ap šo mīlestību, par kuru tik bieži tiek teikts ka tā ir nenopietna – galu galā – divas meitenes un vēl 14/15 gadīgas. Absurdi? Protams. Es pati labi apzinos, ka nav grūti uztvert mani, kā mazu samīlējušos meitenīti, kura sapņo par dumpinieciskumu un prinčiem princesēm baltos zirgos.

Bet ziniet? Man šoreiz ir smagi vienalga, par to ko domā citi. Lai domā ko grib. Pieņemiet, noraidiet, nosodiet, atbalstiet, klusējiet. dariet ko gribiet. Tāpat tas nemainīs to, ko es jūtu.