Izslēdziet kāds tās dziesmas. Lūdzu. Es pati nespēju. Jo gribu vēl reizi. Un vēl. un vēl. Un turpināt gaudot vēl. un vēl. un vēl.
Pārslēdziet. Lūdzu. Es zinu – es esmu sadiste, bet tas nenozīmē, ka es to izbaudu līdz pēdējam.
Nē labi – šī vēl der. Sacrement. Bet pārējās…
Un vēl – lūdzu iedodiet man kāds pretsāpju tabletes. Vai vēl labāk – noslēpiet tās labi tālu. Šeit mājās tādu vairāk nav. No vienas puses – sāp. No otras puses – pati vien esmu vainīga ka tik daudz raudāju, tik ilgi atteicos iet pie ārsta un šodien nenopirku cigaretes. Man nevajadzētu dzert pretsāpju tabletes. Pat tad ja sāp. Galvassāpes tāpat jau ir ikdiena.
Ofēlijas.Morfias web klade. 
Ko, pie velna, tu, Ofēlij iedomājies? Smēķēt?
Jesus fucking Christ!
Where is your mind?
Nē. Parasti es nesmēķēju. Tad kad jūtu ka sāpēs. Tas palīdz.
Un.. Es nezinu kāpēc, bet nespēju nepasmaidīt izlasot šo komentāru. Tagad es šajā blogā tik tiešām jūtos kā mājās.
Nafig smēķēt? man vēl tagad kaklā nikorette smeldz.
ne jau tā, ka vajag nikoreti ;) šad un tad – pie lielākiem stresiem [lai arī izskatās ka arī no tā esmu atradinājusies – vietā nāk saldumi]
lieto ripas. :)