Laime.

Tāda klusa. Piezagās. Cauri titriem un nevienozīmīgiem vārdiem, cauri šķietami nepieļaujamām ainām un sižeta kas būtu visvienkāršākā ziepju opera, ja to stāstītu kāds cits. Bet šo stāstu man izstāstīja īstais. Stīvens Spīlbergs- par lūpām un burtiem izmantojot izliektu ekrānu un kinoteātra pustumsu.

Ja kādam pēkšņi ienāk prātā – par ko viņa runā?, tad – vakarā pēkšņi izdomāt ka šodien ir jāizmanto viena biļete, īsti pat nezinot ko izvēlās [es pat nezināju režisoru], izvēlēties filmu un konstatēt, ka filma nav kārtējā romaņķika ir fantastiski. Iepazīstinot tuvāk – Mīlestības svētki, ar mīlestību galvenajā lomā.

Var jau būt, ka es filmā ieraudzīju to ko vēlējos ieraudzīt.. Bet es ieraudzīju. ko vairāk par kailiem ķermeņiem, dialogiem, aktieriem, kāzām, bērēm, sižetu, pikseļiem. Es ieraudzīju to, ko es sagaidu un to ko es gribu sagaidīt no dzīves. Īstenību. Neuzspēlētu mīlestību, ikdienu [bet ne rutīnu], slapjus trotuārus, iepirkumu maisiņus, aizvilktus aizkarus, vienkāršu darbu. Man vairāk nevajag augstus pagodinājumus un sapņu piepildījumus. Ja vien piepildās viens sapnis. Dzīve ar viņu. Ne vairāk. vismaz es nevēlos vairāk. Tā jau būtu nepiedodama negausība. Itkā pieprasīt vēl arī mēnesi, kad tev jau pieder zemeslode.

Zinu – varbūt mana pasaule ir ierobežota, varbūt tā sākās un beidzās vienā cilvēkā, varbūt tā ir šķietami vienveidīga, taču tā [šķiet] plašāka nekā daudziem citiem. Jo manā dzīvē lielāka jēga ir censties līdz galam izprast vienu būtni, kas varbūt ir vienkāršs cilvēks, bet īpaša ar to ka es viņu v;ēlos izprast, nekā pavirši pazīt simtiem cilvēku.

Es atsaku zelta kalnu pārskaitījumus, es noraidu villu Karību jūrā. Man to visu nevajag. Man jau pieder viss ko es jebkad varētu vēlēties. Mēs.

Rekviēms.

Pasakiet man, kā var dziedāt rekviēmu smaidot. Diriģēt rekviēmu ar lepnumu. Spēlēt čellu rekviēmā un starplaikos koķetēt ar diriģentu? Es pašlaik klausos Mocarta rekviēmu un cenšos to izprast. Var jau būt, ka tas ir tapēc ka pati pašlaik esmu galīgā čupā, raudu un ārdos, bet man liekās neizprotami.

Ai, bet nu jau ir nedaudz labāk nekā pirms brīža. Tikai galva sāp. Bet tas ir tikai loģiski. Ka galva sāp. Un no vienas puses es jau atkal priecājos, ka mūsu mājā nav pretsāpju tabletes.

Atnāca mamma, samīļoja mani, atnesa vecmāmiņas rupjmaizes kārtojumu un rekviēms vairāk nešķiet tik ļoti drūms. Es pat varētu pasmaidīt. Un tagad viss ir arī puslīdz labi ar viņu. ^_^ Pasaule ir skaista.

Him.

Izslēdziet kāds tās dziesmas. Lūdzu. Es pati nespēju. Jo gribu vēl reizi. Un vēl. un vēl. Un turpināt gaudot vēl. un vēl. un vēl.

Pārslēdziet. Lūdzu. Es zinu – es esmu sadiste, bet tas nenozīmē, ka es to izbaudu līdz pēdējam.

Nē labi – šī vēl der. Sacrement. Bet pārējās…

Un vēl – lūdzu iedodiet man kāds pretsāpju tabletes. Vai vēl labāk – noslēpiet tās labi tālu. Šeit mājās tādu vairāk nav. No vienas puses – sāp. No otras puses – pati vien esmu vainīga ka tik daudz raudāju, tik ilgi atteicos iet pie ārsta un šodien nenopirku cigaretes. Man nevajadzētu dzert pretsāpju tabletes. Pat tad ja sāp. Galvassāpes tāpat jau ir ikdiena.

…

Es esmu mazs sabijies bērns, kuram ir bail ka tas ir izpostījis ko skaistu. Es zinu. Esmu.

nakts

Kārtējā nakts kuru pavadu nomodā, lai aizbēgtu no murgiem un pa dienu iekristu bezsapņu miegā. Man nepatīk dzīvot tā. Es gribu pa naktīm vismaz gribēt atrasties savā gultā.

šovakar uz teātri

Šovakar es iešu uz teātri. Nezinu kad tur biju pēdējo reizi. Sen.

Šovakar es redzēšu izrādi par grāfu Drakulu.

Bet padomājot – ienāk prātā, vai gan vēlarvien, katru dienu neredzu teātri – lugu par dzīvi, spontānu un neaprēķināmu, uz vietas sacerētu, bet izrādi. Izrādi kurā arī es esmu tikai aktrise. Un par aktrisi pārstāju būt tikai aiz kulisēm – mirkļos kas nozagti man vienai, vai mums abām.

Pirms brīža es vienkārši gulēju uz grīdas, skatījos griestos un nedomāju. Tas ir patīkami. Savā ziņā.

Dziesma, kas pašlaik visvairāk raksturo manu izjūtu noskaņu.

Kaķēns.

Es gribu kaķēnu. Sev blakus, īstu, dzīvu neiedomātu. siltu.

Es ienīstu šo vientulību.

Kaķēns.

Mans kaķēns ir piedzimis. ^_^ Tikko saņēmu ziņu. Pēc aptuveni mēneša [uz garo pusi stiepjams jēdziens] šeit piezemēsies tādas mīkstas ķepiņas. Morfiannnas. ^_^ Omg ^_^

Pasaule ir skaista. Un savā ziņā – tieši tik perfekta, cik tā māk būt, paliekot īsta.

Darbu par Bomaršē vēl neuzrakstīju. Bet aptuveni izdomāju kā veidošu, izdomāju kā salikšu tuvākās rindkopas. Pašlaik esmu apstājusies pie dažu faktu trūkuma. Un tas ir paradoksāli – par viņu visvairāk ir rakstījis latvietis, bet latviešu valodā šīs literetūras nav.

Viņa ir apburoša. ^_^ Vienmēr.

Es neesmu porcelāma balerīna.

Murgu nebija. Brīnumaina kārtā. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem gulēju bez jebkādiem sapņiem. Toties galva un acis ir nolēmušas atriebties, izsāpot visu murgos neizsāpēto.

–

[Dažas stundas pēc raksta iesākšanas]

Ziniet – tīrīt sīpolus ir sasodīti lietderīgi. Pirmkārt – sīpoli ir labi garšas papildinātāji. Otrkārt – šī nodarbe rada spēju būt nedaudz pacietīgākam [vismaz manuprāt]. Treškārt – tiek iegūts daudz laika pārdomām, kas savādāk tiku patērēts fotošopā, flickr, DeviantArtā vai jebkur [un lai cik ļoti to negribētos atzīt – nelietderīgi], bez citiem traucēkļiem un bez lielām iespējām novērsties. Dīvaini, bet sēžot uz grīdas virtuvē, skatoties pa logu uz deviņstāvu māju augšējiem logiem, kaijām un celtņiem, ģērbta t-kreklā, kurš bija par lielu pat manam tēvam, es pēkšņi sajutu, ka arī manai pasaule ir garša, asuma dziļums, romantika, štrihojums, oriģinalitāte un vispār – mana dzīve ir daudz labāka par visu ko jebkurš kādreiz varētu izveidot. Jo tā ir dzīva, īsta un lokāma.  Apburoša, gluži kā stāsts, jo tā ir tikai jāmāk izstāstīt. Pēkšņi es vienkārši sapratu, ka es draņķīgi pasniedzu savu stāstu – cenšos retušēt īsto un reālo lai nonāktu pie sazin kādiem izsapņotiem idēaliem, kuri man pa īstam nekad neatbildīs. Labi – varbūt es tagad nedaudz dramatizēju, bet aptuveni tā ir. Es retušēju savā dzīvē to, kas to rada skaistu īstenībai, lai radītu glītu porcelāna balerīnu. Es neesmu porcelāna balerīna. Es arī neesmu tā Ofēlija, kas zib zem maniem pirkstiem. Es esmu es. Īsta. Un man to parādīja mana izpūrusī mūza, zem baltās segas. Man tikai vajadzēja nedaudz laika un iespējas apdomāt, lai saprastu. Pārlieku bieži es daru visu un neatliek laika pilnīgi nekam.

Man ir jāiemācās nedaudz sistematizēt savu dzīvi. Tajā ir haos kas traucē saskatīt jēgas un iemeslus. Sakārtot. Nevis tā – salikt glīti ap plauktiņiem, noslaucīt puteklīšus un jukt prātā ja pie burta M tiek ielikts burts D, bet nedaudz izjaukt haosu, radot nelielu kārtību. Nelielu. Lielā es nemācēšu dzīvot. Vismaz pagaidām.

Un vēl es sapratu, ka es pārlieku daudz gribu saņemt, bet pārlieku maz dodu. Gribu uzslavas, bet nedaru neko. Apburoši.

Bet runājot par došanu. Pa nakti [kamēr baidījos iemigt un ieslīgt murgu skavās] es aizdomājos, ka es varu dot vai nu visu pasaulei un nedaudz viņai, vai visu viņai un nedaudz pasaulei. Sabalansētāk es nemāku. Un ziniet, lai piedod man pasaule, kas tāpat pēc manis nealkst [it īpaši – ne jau nu tā kā to dara viņa], es izvēlos variantu – visu viņai un to kas paliek pāri – pasaulei. Un esmu sasodīti laimīga par šādu sadalījumu. Lai arī es grauju sapņus, lai arī es iznīcinu personīgās ambīcijas. Šīs attiecības ir mans mākslas darbs un šī laime man sniedz daudz vairāk, nekā varētu sniegt viss, ko es varētu saņemt, kā apbalvojumus. Un to apzinoties es kļūstu vēl nedaudz laimīgāka [lai arī sāp galva, lai arī mājās nav šokolāde, lai arī galds pašlaik spiež kājas, lai arī apzinos, ka pašlaik dzīve tik tiešām nav vienkārša].

Un tagad es eju rakstīt par Pjēru Ogistēnu Karonu de Bomaršē. Cilvēku kurš mācēja atdoties gan pasaulei, gan sev. Rakstīšu skolai. Tas ir apburoši. ^_^ Kad pabeigšu – ielikšu jums izlasīt. Ja nu kas.

P.S : Viens no tagiem nozīmē playlistu kuru klausos. Tas par mani pasaka daudz. Kādreiz uzrakstīšu par to. būtu daudz ko stāstīt.

Gulēt.

Man kut kakls. Tas nozīmē tiki vienu- man ir jāiet gulēt.

Bet man ir bail no murgiem. Negribu vēl vienu nakti ar dažiem mirkļiem viņas laimes [baudas] un stundām viņas sāpju un asaru. Dzīvē es to izturētu [un censtos novērst], bet murgos, kuros valda mans prāts? Nē. Mans prāts pārlieku labi pazīst ikkatru manu baiļu nostūrīti, attēlo pārleiku perfekti.

Arlabunakti. Centīšos nesajukt līdz rītam.

Es sapratu.

Lai arī prāts ir tiktiešām noguris, beidzot spēcīgi apjautku lietu, kas ir loģiska un vispārpieņemama.

Šodiena veido rītdienu un vakardienu.

Es to zinu. Bet tikai tagad to jūtu.

[zinu – šonakt rakstu daudz. Bet šonakt nav Viņas. Viņa ir tuvāk nekā parasti, bet nepieejama. Tapēc es rakstu te. Parasti es to visu savādākos veidos atdotu Viņai.]

Nogurušas acis.

Man ir nogurušas acis un vēl vairāk noguris prāts. Bet es nevarēšu aizmigt. Negribēšu pareizāk sakot.

Jo zinu, ka par spīti šodienas laimei es murgošu. Par viņu.

Lai gan, vismaz šoreiz viņa neizgaisīs baudpilnos mirkļos, izraisot mokas. Īstenībā taču neizgaisa. Taču kas to lai zin, ar ko mans parāts atkal mani spīdzinās. Ja tas būtu dzīvojis viduslaikos, tas būtu kļuvis par godalgotu bendi – spīdzinātāju.

Izslēdziet kāds mani.

Cigaretes.

Gribēju aiziet uzpīpēt [pēdējā laikā tas kļuvis par šausminoši biežu ieradumu. Vai varbūt pa šausminoši biežu ieradumu atkal kļuvis stress un uztraukums], bet atcerējos ka pēdējās cigaretes atdevu viņai. Ienīstu sevi par to.

Toties man būs iemesli uz brīdi atlikt šo balti-orandžo, vijīgo nāvi, kas piepilda plaušas, prātus un sirdis. Pavisam apzināti iztērēju visu kas man bija pieejams, neprasot lai pārskaita no otra konta. Lai atliktu. šo balti-orandžo nāvi.

Nedaudz.

Nedaudz pārgāja, bet mutē vēl arvien mandeļu garša. Un gaisā – smarža. Saldrūgtā. Tā manuprāt vajadzētu smaržot cianīda izgarojumiem. Nezinu kāpēc. Ja nekļūdos – vienā no tie garajiem, melnajiem vakariem, vienā no tiem biezajiem, dziļajiem romāniem izlasīju. Ne jau smaržu. To ka smaržo tā.

Šodien no rīta pamostoties pāršķirstīju tumšbrūno kladi – to kurā sarakstīti domu graudi no mana samaltā prāta.

Bauda iegūt dažreiz ir līdz vērtīga baudai radīt.

Ja iekārot ir grēks, tad grēks ir pa īstam mīlēt.

Tas kurš teicis, ka iegūt savu mīļoto ir grēks, vai nu nekad nav mīlējis, vai arī nekad nav bijis pa īstam cilvēks. Varbūt viņš bija impotents.

No rīta tas jutās daudz savādāk, nekā tagad. Tagad tā ir pavisam reāla sajūta, pārliecība, gandrīz dzīves veids. Izjūta ka arī ķermenis un bauda ir daļa no mīlestības. Agrāk prātā tās vienmēr bijušas divas nesavienojamas un neapvienojamas lietas. Jau labu laiciņu tās sāka pludināties kopā. Šodien, reizē ar mūsu elpu tās sajaucās kopā.

Manā sapnī kaila balerīna.

Nesedz to ne samts, ne zīds.

Manā sapnī kaila balerīna.

Dejo, dejo un viss.

Tas bija visskaistākais mana mūžā – enģelis, zem baltas segas, izpūrušiem matiem un neperfekts. Dīvaini izklausās, bet es esmu iemīlējusi tieši šo neperfektumu – viņa nav no sapņiem, viņa nav būtne ar perfektajām kustībām, neizjauktajiem matiem, perfekto izskatu un tā nebija perfektā mīlēšanās. Viņa ir mana neperfektā meitene. Un savā ziņā – tieši tāpēc es viņu mīlu – viņa ir dzīva.

Es gribu viņu atpakaļ. Pazust zem baltās, pūkainās segas un vienkārši klausīties viņas elpā, sirdspukstos un varbūt runāt.
Man gan daudz izstāsta viņas sirdspuksti un smagā elpa.
Bet viņas balss ir tikpat burvīga, [samtaina, zema] kā viņas sirdspuksti un elpa. Neatteikšos tajā klausīties mūžam. Dīvaini, ka viena balss var izmainīt tik ļoti. Pat tad, ja tā ir tik apburoša kā viņas. Viena vienīga balss, būtne, jūtas… un pasaule tiek tā vienkārši sagriezta kājām gaisā. Tas kas agrāk šķita pretīgs tagad ir mīlams, nesaprotamais – saprotams, nemīlamais – mīlams, neiespējamais – iespējams. Mainījies ir daudz kas. Dažreiz jūtu ka ne tikai uz labo pusi. Bet nekad jau nevar bez trūkumiem. Trūkumi rada neperfektumu. Neperfektums – īstumu. Es mīlu īstumu.

Mandeles no ciandīa daudz nešķir.

Šobrīd liekās ka no mandelēm, līdz cianīdam ir viens solis.

Tikai tāpēc, ka saldrūgsmes māk būt tik sasodīti dažādas.

Jau otrā lapa pēc kārtas, bez virsraksta.

Man ir ideja pāriet uz klabi. Vairāk cilvēku un pat daži pazīstami. Padomāšu par to. Tiesa – klabei ir savi mīnusi. Like – es neesmu īsti sapratusi kā tur tikt galā ar ādiņām. <_<;

Vakardien nopirku jaunas kurpes. Ar sprādzītēm. šodien nedaudz spiež, bet tas tikai uz laiku. Katras kurpes ar laiku ienēsājās. Pa dienu vēl smējos – es šodien labā meitenīte – melnās sprādzīškurpītēs, baltās zeķītēs… Vēl tikai baltu blūzīti.

Labi – es iešu uz darbu.

Lapa bez virsraksta

Tikko pētīju Klabes. Meklēju fizikas formulas priekš grafikām un iegrimu tādā dīvainā bohēmā.

Un sāku taisīt avatarus. Tipiski.

Žēl ka ir jāiet gulēt. Man gribētos tā vietā labāk mēģināt samīļot savu mūzu.

Arlabunakti.

Ja tu esi alkohols.

Ja tu esi alkohols, tad es esmu atkarīga. Ja tu esi alkohols, tu esi mans stiprākais dzēriens. Ja tu esi alkohols, tad tava etiķete ir noslēpta, lai neļautu citiem zināt cik stiprs. Ja tu esi alkohols, tad dziedē skumjas labāk par pārējiem. Ja tu esi alkohols, tad tevī sāpes nepeld. Ja tu esi alkohols, tad tu dedzini un esi maiga reizē. Ja tu esi alkohols, tad tava garša ir saldrūgta – ar mandelēm, šokolādi, netveramu šķipsnu ar tropiem. Ja tu esi alkohols, tu izdedzini visas sāpes. Ja tu esi alkohols, tad man no tevis ir paģiras. Un tu esi vienīga kas tād dziedē.

Ja tu esi alkohols, es esmu alkoholiķe.

Kad aizveru acis.

Kad aizveru acis, es bieži redzu melnumu un krāsu vijumus. Gluži tādus kāds parasti zīmēju.

Bieži es redzu apburošas zaļas acis, ar dzelteniem plankumiņiem Pašas skaistākās manā pasaulē. Varbūt ne tavējā, bet manējā gan.

Dažreiz kad es aizver acis, es redzu gredzenu. Saderināšanās.

Dažreiz kad es aizveru acis, es redzu viņu, vienkarši sēžot un skatoties uz mani.

Dažreiz es redzu viņu, pastaigājoties, vai darot gandrīz jebko.

Dažreiz es redzu viņu kailu.

Dažreiz es redzu mūs abas, vienkārši esot blakus.

Dažreiz es redzu mūs abas, esot blakus sarežģīti.

Dažreiz es redzu mūs abas mūsu mājā.

Dažreiz es redzu mūs abas darot gandrīz jebko.

Dažreiz es redzu mūs abas un bērnus mums blakus.

Dažreiz es redzu mūsu mājas.

Dažreiz es redzu skatu aiz tās loga.

Dažreiz es redzu jebkādu ainavu.

Dažreiz es redzu gāmatas.

Dažreiz es redzu senas mājas.

Dažreiz es redzu to kas šeit ir bijis.

Dažreiz es redzu to kas šeit būs.

Tagad es aizveru acis un redzu burtus.

Iespiestu grāmatu, pr mums.

Ziniet, es mīlu aizvērt acis un redzēt.