23
Jūn
08

Saullēkts.

Šonakt ir skaists saullēkts.

Tādas sārtas debesis, ja es ticētu, ka ir kāds, kurš mūsu debesis var izmantot par audeklu, es teiktu, ka šis kāds šorīt spēlējās ar gaišajiem pasteļu toņiem. Zils, rozā, netīšs plaukstas vilciens.. ak, izsmērējās! nekas. tā izskatās labāk.

bet patiesībā, man vajadzētu gulēt. Nākošā nakts ir tie svētki kuros nedrīkst gulēt, ja? Piedodiet, es kalendāru nepazīstu. Vai pareizāk sakot – atsakos pazīt.

Jā, rīt. Šodien pareizāk sakot.

Man solās būt liela jautrība. Jūras krastā, visu nakti, ģimenes lokā. To, ka es negribu jel kur būt kopā ar savu dievināto māsu, es varu teikt vai neteikt. Svētkos taču ir jābūt kopā, jāsež kautkur, velnsviņzin kur un jābojā citiem garastāvoklis.

Nē, patiesīgbā, man ideja par palikšanu pie jūras, pa nakti patīk. ^^ Pat ļoti.

Bet ne kā Jāņu pavadīšanas variācija. Un ne ģimenes lokā. Pareizāk sakot – māsas sabiedrībā. Šķiet, ka mēs esam spējīgas sakašķēties bez vārdiem, nokaitināt viena otru ar eksistēšanu vien.

Starp citu, es tomēr izveidoju klabi. Nezinu kāpēc tieši un kāpēc tagad. Laikam, vienmēr vajag kādu baltu vietu, kurā var sākt visu no jauna, baltu pirmo lapu.

Un Freijs mani ietekmē. *smīn* vairāk vai mazāk. Jau otro dienu [ja pašlaik neatdzīvojas mana laika izjūtas neesamība] es klausos to ko viņa ieteica. Labi, ne tikai to, bet pārsvarā smago mūziku. Miermīlīgākais kas ir bijis – Emilie Autumn, kas pirms tam bija smagākais/depresīvākais, ko es mēdzu atļauties, kamēr nebiju viena mājās.

15
Jūn
08

7gd

AK, Tu Jēzus!!!! IR! Ir! Pieņēma!!!! *lēkā apkārt kā mazs bērns un spiedz, neparasti augstās tonalitātēs*

Jūs  maz apjēdzat, kādu sajūsmu dažreiz izraisa tādi virtuāli.. es pat nezinu, kā lai to nosauc…. amati. Jēziņ.

Es ir būt laimīgs.

Tāpēc ka ir un tāpēc, ka man ir mīļotā būtne, ar kuru padalīties priekā ^_^

14
Jūn
08

Atronout. Nē gravitātei.

Pati dziesmas noskaņa ir maz saistīta ar manu garastāvokli, taču vārdi ir vilinājuši vienmēr.

kā caur cukurvati viegli
propelleriem griezties
ja pat celofāna maiss var lidot
tad kāpēc mums tik grūti aizsniegt mākoņu krūtis

Turpināt lasīt ‘Atronout. Nē gravitātei.’

14
Jūn
08

Ejiet jūs visi pastaigāties.

Vai arī ļaujiet man neraudāt un nesmieties reizē, kā tādai sīkai muļķei, kurai klauns atņēmis konfekti.

Un nē. Salīdzinājums nav saistīts ar realitāti.

13
Jūn
08

Cm – com.

Brīdī, kad jūs rakstot savu augumu uzrakstiet nevis cm, bet com, ir iestājies līmenis.

12
Jūn
08

Viena no muļķīgākajām lietām pasaulē.

Nu kurš idiots izgudroja asaru neizturīgu telefonu? Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā ka cilvēku rasei ir tādi pārstāvji, kuri bez raudāšanas dažreiz nespēj iztikt un šajos brīžos grib izrunāties pa telefonu?

Kā es smiešos, ja man atteiks garantijas remontu. Nē, laikam jau atteiks – izdarīti aizliegti  bojājumi no manas puses, bet nu.. tas ir muļķīgi.  Nekur nebija brīdinājumu ka es nedrīkstu raudāt sarunas laikā, kā jau tāds mazs, muļķīgs skuķis. Nē – brīdinājums par ūdens neizturību bija, bet… palikšu pie uzskata, ka asaru neizturīgi telefoni ir viens no tiem absurdiem, mūsdienu elektronikas atražojumu blakusefektiem.

Lai arī – aizskatoties uz vārdu mūsdienās – laikam jau nav neviena asaru izturīga saziņas metode.

Tāpēc atliek nonākt pie secinājuma, ka mana telefona taustiņi vēl arvien ir pakārušies tuvākajā sijā un raudāt nav labi.

Otrs muļķīgai izgudrojums – pazušanas drošas norēķinu kartes. Respektīvi – tādas kartes kas pie pirmās iespējas pazūd. Nu kā var rasties kas tik muļķīgs? Norēķinu kartes būtu jāaprīko ar ziemassvētku lampiņām, vai vismaz GPS meklēšanas ierīci. Ieslēdzams skaņas signāls arī nenāktu par ļaunu. Vislabākās būtu kartes, kuras pašas atrodās – uzsvilp un tā tev ielec rokā.

Bet ja nopietni – vislietderīgākā man būtu jauna atmiņa. Lūdzu ar lielāku ramu, nekā pašlaik. Un plašāku C disku. Neaizmirstiet vēl visu vajadzīgo uzinstalēt, ar savu pašreizējo atmiņu*svītrots* galvu, to neprotu.

Vismaz kaķi vēl ir tādi, kādiem tiem vajadzētu būt – mīļi, pūkaini, patstāvīgi un zin, kad ir īstais brīdis ierāpties klēpī un to ļaunprātīgi izmantot, lai piekļūtu draugiem.lv*svītrots* nosnaustos, vai paasinātu nagus. Morfija laikam pašlaik ir mans vienīgais sasniedzamais mīļums, tapēc gribās mazo visu laiku mīļot, bužināt un lutināt.

Žēl tikai – izskatās ka vaiņa par savu triku skolotāju ir izvēlējusies Skvirlu [vāveri respektīvi]. Vismaz pēc pārskrējieniem un mēģinājumiem sāniski pārvietoties pa manu kāju, kamēr es stāvu, spriežot.

Sauciet mani par subjektīvu, mazu kaķumīli, bet Morfianna ir viena no jaukākajām lietām, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis. vismaz šajā mēnesī.

07
Jūn
08

Saules kaķēns.

Es braucu pēc Morfiannas ^__________________________________________________________________^

06
Jūn
08

Par kluso sajūsmu.

Dažreiz vienīgā lieta ko mēs varam darīt ir klusēt un pasmaidīt.

Klusi pasmaidīt.

Mēs varam klusi pasmaidīt skatoties labas filmas titrus, klusi pasmaidīt pēc tiešām skaista koncerta, klusi pasmaidīt pastaigājoties pa fotogaleriju, vai pirmo reizi sperot kāju kādā skaistā pilī. Ir dažas reizes kad aplausi, skaļi izteicieni, parspīlēti vārdi un skaļa sajūsma tikai nogalina. Izgaisina visu skaisto kas tikko radies.

Tādās reizēs vienkārši gribās būt vienai, visa plašajā kinozālē – vienai. Nedzirdēt pārējo teātra apmeklētāju plaukšķināšanu un klaigāšanu. Klusi uzsmaidīt izstādes māksliniekam, ne vārda nesakot paspiest roku, neesot sajūsmināto „kritiķu” traucētai. Izbaudīt vien savas elpas akustiku, nedzirdot apkārtējās elsas.

Tāpēc dažreiz gribās filmu redzēt vienai, ieiet jaunajā celtnē vienai, pastaigāties pa parku vienai, izstaigāt izstādi vienai, būt vienai savā iemīļotajā kafejnīcā. Vienai. Jo parasti cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar atmosfēras apjūsmošanu, ka paši to izjauc. Pasaulē laikam ir viena vienīga būtne, kura varētu kaut vai skaļi aurot mirklī kad es nododos klusuma baudīšanai un es šo aurošanu izbaudītu.

Protams, daudziem garastāvokli un atmosfēru varētu izjaukt klusums, vai es ar savu kluso smaidu. Vienmēr taču jābūt jautrībai, ballītei, jākūso dzīvībai. Bet man atmosfēru parasti izbojā viņi – šie pseidomākslinieki, kas bērnībā ir iemācīti aplaudēt teātrī un nekad nesaprot, ka ne katra sajūsma ir jāizpauž skaļi. Apzinos, ka pati neesmu labāka – citos virzienos, bet… šoreiz es sūdzos par Viņiem. Tiem kuri pavisam neapzināti izbojā manu atmosfēru, izmantojot savas pilnās tiesības un rīkojoties pilnīgi atļauti, brīvi un nenosodāmi.

Protams, nevar teikt ka tāda klusā smaidīšana un klusā laime jāievēro vienmēr. Es piemēram nespēju iedomāties, kā šāda klusā sajūsma ietu kopā ar gandrīz jebko no mūsdienu popkultūras. Cik gan absurdi šāda sajūsma izskatītos Spaidermena pirmizrādē, Riannas koncertā, Esenšalā vai jebkurā no piemājas bāriem. Cik absurdi tas izskatītos Metalicas uzstāšanās brīdī, Zāģa seansa laikā vai tik daudzās citās vietās… Taču ir viena kategorija vietu, kurās absurdi izskatās tieši skaļā sajūsma. Pie šo vietu durvīm nav pielipināts uzraksts „Bez skaļas sajūsmas” un neviens nekušina. Tas ir jājūt pašam.

Un labi ka tā.

Starp citu – Iesaku noskatīties „Manas Melleņu Naktis” [My Blueberry Nights] un pēc tam paklausīties Cat Power. Vēlams sākt ar „The Greatest” un pēc tam klausīties visu pēc kārtas, pārslēdzot skaļākās un ātrākās dziesmas. Otrreizējas šīs filmas noskatīšanās rezultātā ir radies šis ieraksts.

05
Jūn
08

Klusums.

Zinu, uz ilgu laiku jau ir iestājies klusums, neko te nerakstu… Bet ir uznācis tas dīvainais brīdis, kad nav spēka uzrakstīt kautko jaunu – tikai atbildēt. Vienīgais ko es tagad varu uzrakstīt – par tukšumu.

Tukšu, dobju klusumu, pārpilnu ar atbalsīm. Pietrūkst tikai pūces, kas iemitinātos šajā tukšumā.

Pēc vakardienas ir iestājušās tādas kā morālās paģiras. Nebiju atklājusi, ka vienā noguruma punktā ķermenim var likt uzvesties tā, it kā es būtu piedzērusies. Pie tam izvēlēties no kā [ jo dažādi alkoholi rada dažādas noskaņas], cik daudz un vispār.. Jā, man ir pārāk dzīva iztēle – zinu, bet ko var padarīt. Izmantot to, vai aprakt kā muļķim zeltu.

Uz veikalu pēc cigaretēm es tā arī neaizgāju. Nožēloju to, bet nu jau neko. Aiziešu vēlāk. Toties Ninja man iedeva divus Winstonus. Zilos. Atceros, ka agrāk smēķēju tikai tādus. Nesaprotu, kā tā varēju. Viņi taču naturāli garšo pēc pelniem. Vismaz man ir vēl viens iemesls tiešām mīlēt Kentu.

28
Mai
08

“Īss komentārs, par pieminekli Nacisma homoseksuāļiem.”

Raksts tapa izlasot šo rakstu delfos, un vēlāk izlasot visus komentārus. Labākai sapratnei iesaku izdarīt to pašu.
No sākuma raksts bija domāts kā komentārs.. bet izrādījās ka man ir vairāk ko teikt.

Mani vienkārši fascinē šāda attieksme.
Pārlasot visus komentārus tik daudz var uzzināt par mūsu kopienu.
Kā tur bija – izrādās mūsu dzīve sastāv tikai no seksa, tajā mēs iesaistām arī bērnus un vēl pie tam, visi apvienojušies lielā, slepenā tīklā plānojam novākt hetroseksuāļus un samaitāt visus bērnus.
Lai arī pati pārstāvu šo kopienu, pievienošos viedoklim, ka piemineklis jau ir nedaudz par daudz. Gan ne tādēļ, ka tagad būtu jāslien augšā piemineklis arī garīgi slimajiem, pedofiliem, narkomāniem, slepkavām un visiem pārējiem [lai arī viņi to būtu pelnījuši – gan ne kā cieņas, bet gan nožēlas izpausmi], bet gan tādēļ, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savu attieksmi, pret visām morāles normām. Tai skaitā arī homoseksuālismu. Katram ir tiesības izlemt – pievienoties, ignorēt, nosodīt, atbalstīt… darīt jebko. Šis piemineklis vairāk, vai mazāk šo iespēju liedz. Tas piespiež cilvēkus skatīties uz ko tik intīmu, un lielākajai daļai – morāli nepieņemamu, kā skūpstu starp diviem vīriešiem. Piespiež skatīties bērnus, kuriem tas droši vien iespiedīsies atmiņā uz visu mūžu un vēlāk veidos dīvainus viedokļus, piespiež skatīties vecas čāčiņas, kuras šausmināsies par visu, piespiedīsies skatīties homofobus, kas par to homoseksuāļus ienīdīs vēl vairāk.

Visprātīgākais ko visi [vadība, sabiedrība, homoseksuāļi un visi pārējie, kuri uzskata, ka ir ieskaitāmi citā grupā] varētu darīt, būtu – nepievērst tam pastiprinātu uzmanību.
Cilvēki tam pievērš pastiprinātu uzmanību, tāpēc tiešām daudziem homoseksuālisms kļūst par modes lietu, šie cilvēki rīko praidus, uzvedās uzkrītoši un cenšas visādi izrādīties, tādējādi izsaucos sabiedrības naidu, kas izraisa pastiprinātu uzmanību šim tematam, kas atkal izraisa modes lietu, kas izraisa naidu, kas izraisa pievēršanos un tā visu laiku. Viena homoseksuālisma daļa ir apburtais aplis, kuru uz dzenam mēs visi – cilvēki.
Es tiešām nesaprotu tos cilvēkus, kuriem vajag visiem izkliegt, ka viņi mīl savu dzimumu. Pat tad, ja pati dažreiz šķietami tā daru. Pati savu orientāciju pieminu trijos gadījumos – ja man to tieši piemin, ja homoseksuāļi tiek publiski apvainoti, vai privātās sarunās/ierakstos [piemēram pļāpājot ar draugiem, vai savā personīgajā blogā]. Tāpēc nesaprotu to homoseksuāļu daļu, kura gandrīz vai nēsā apspīlētu krekliņu, ar visās varavīksnēs krāsās uzrakstītiem vārdiem “I’m gay”.
Taču tāpat es nesaprotu arī cilvēkus, kuri citus nosoda, dēļ tiem kurus šie citi mīl. Tad kur paliek citu nosodīšana dēļ gulēšanu ar blondīnēm / brunetēm / Lietuvietēm / Krievietēm / Japānietēm /  citām domājošām būtnēm? Kāpēc par to tādā gadījumā netiek teikts nekas? Homoseksuālisms [tā pamatformā, nevis skriešanā pakaļ modei, vai vēl sazin kam] ir tikai cita mīlestības forma. Manā uztverē, par homoseksuāli nekļūst tad kad vienreiz izdrāž sava dzimuma pārstāvi – to var saukt par pedarastismu, stulbumu, vai jebko, ko vēlaties – tukšu drāšanos ar sava dzimuma pārstāvi, es neaizstāvēšu [tāpat – arī ar pretējo]. Par homoseksuāli pa īstam kļūst tad, kad mīl sava dzimuma pārstāvi, tāpat kā mīlētu pretējo – neuztraucoties par dzimumiem, neuztraucoties par sabiedrību.. neuztraucoties par visu. Vienkārši mīlot. Tikai to es uzskatu par akceptējamu homoseksuālisma formu. Un ne tikai homoseksuālisma ;) Varbūt ne gluži mūža mīlestības, milzīgās mīlestības, vai lielās mīlestības atrašanu savā dzimumā, bet gan mīlestības, kā garīgas saites vispār, atrašanu savā dzimumā.
Cilvēki dažreiz neaizdomājas, ka atņemot faktu, ka ir problēmas ar tradicionālo savienošanos dzimumdzīvē, un atņemto aizsarg reakcijas uzvedību [praidi, uzkrītošums utt], homoseksuāļu attiecības, savos pamatos ir salīdzināmas ar hetroseksuālajām. Cilvēki tāpat meklē vienas nakts sakarus, cilvēki tā pat meklē trīs mēnešu izklaides, cilvēki tāpat neprātīgi mīl. Tikai savu dzimumu. Un tikai sabiedrības viedokļa dēļ – savādāk.

Piemēram es labi apzinos, ka savu mīļoto meiteni mīlētu tāpat, arī tad, ja viņa būtu puisis [pieņemot ka dzimums neietekmē raksturu].

Ne jau dzimums ir svarīgs, bet gan morālā un garīgā saite.

Tā priekšā es labprāt atmestu visus šo apzīmējumus, taču šķiet sabiedrība to vēl ilgi nepieļaus – saukt viendzimuma mīlestību tādā pašā vārdā kā pretējo dzimumu mīlestību.

28
Mai
08

Kiss, While your lips are still red.

Pirms nāk nākamais ieraksts, kurš nāks pavisam drīz – viena dziesma, kura mani vienkārši tur savā varā, apbur, pievel, apņem mani. Es nezinu kas lūdzās lai tā tiktu ieslēgta vēlreiz – es, vai dziesma, bet sen neviena dziesma nebija mani tā ieguvusi.

Noskūpstīt tavas lūpas, kamēr tās vēl ir sārtas,

Kamēr vēl pasaule klusē.

Turpināt lasīt ‘Kiss, While your lips are still red.’

27
Mai
08

Akmansdievs.

Tādu paniku es vēl nekad savā mūžā nebiju piedzīvojusi.

Nekad, nekad.

26
Mai
08

Griesti.

Man nepatīk manas istabas griesti.

26
Mai
08

Bail.

Man ir bail. Tā vienkārši.

Un es ilgojos. Tas gan vairāk nav vienkārši.

26
Mai
08

Kleita, skropstu tuša un nezināms tikšanās laiks.

Atskrēju no skolas, uzkrāsoju acis, uzvilku jauno kleitu un sapratu, ka mēs nemaz nesarunājām laiku. tikai dienu. Žēl, gribējās Liazvēru satikt. Bet tāpat – aizbraukšu uz centru. Jānoformē jaunā karte. Veco nozaga.

25
Mai
08

Kaķēns.

Sveika!
Domājams ka nākamnedēļas beigās varētu atdot kaķēnu :)

Akmansdievs, akmansdievs, akmansdievs. Kāds ir absolūtā sajūsmā un lēkā uz vietas, smaidīdams kā lunis… ok, tā esmu es. Bet woot. Man būs mans kaķēns, mana Morfianna. Woot. Es esmu gandrīz laimīga ^________^ Pietrūkst tikai manas mūzas klātbūtnes. ^______^ woot.

Kas to būtu domājis ka es, kurai vēl divus gadus atpakaļ kaķi tik ļoti nepatika, tā jūsmošu par mazu kaķēnu. Bet mans kaķēns ^^

Vienīgais kas žēl – viņa netiks gulēt manā gultā. Otrais stāvs, galu galā. Bet tāpat… woot.

P.S. un jā. Es iespaidojos no Cepuma ava.

23
Mai
08

[Ne]Sagaidīt.

Zinu, ka pašlaik piekāšu visas pēdējās saprāta paliekas, visu loģiku, visu vēlmi nekašķeties ar mammu, visu pašsaglabāšanās instinktu, visu kas jelkādā veidā saistīts ar domāšanu. Bet tāpat. Es gribu šonakt viņu sagaidīt. Lai arī viņa drošivien izdomās ka manis taču te vairāk nebūs un aizies gulēt. Es nezinu. Vienkārši gribu sagaidīt.

Šodiena klusi un bezspēcīgi sagrūst pār mani, ar vieglu smagumu. Ziniet kāds tas ir? Nē? Iedomājieties miglu. Tā ir it kā viegla, netverama, taču tajā ir kaut kas smags. Slapjš, drēgns, smagnējs. Tāda migla nospiež vairāk nekā tai ir svars. Tāpat es jūtos šodien – viss pār mani sagrūst viegli smagi. Vēlmes, tukšums, pārmetumi, vārdi, niknums, despotisms.. viss…

Es taču vēl arvien atceros kā mana māte naktīs gaidīja viņu un viņai bija vienalga ko teicām mēs. Viņa arī atceras. viņai nebija vienalga, cikos viņš atgriežas, kādā stāvoklī, vai grib ar viņu parunāt, strīdēties, vai vienkārši gulēt. [vismaz tā vienmēr to jutu es. Es nezinu ko viņa domāja tajās daudzajās naktīs] Kāpēc viņa pieprasa lai man būtu vienalga? Dēļ tā ka mēs sazināmies internetā? Protams, tam ir daudz trūkumi, bet tas nav iemesls lai būtu vienalga. Vismaz ne man.

Un tomēr es šonakt viņu nesagaidīšu. Blenzīšu grieztos, vai nozudīšu murgu atvaros. Varbūt nogrimšu trulā, smagā tumsā. Bet nesagaidīšu. Jo galējais despotisms, sajaukts ar memelionisko svarīgumu ir spēcīgāks par neprātu.

Pēc visas šīs raudāšanas man laikam derētu vismaz apelsīnu sula.. bet vienalga. Tāpat nesagaidīšu. Arī sapņos ne. vienalga – sāpēs vai nesāpēs galva.

Un tomēr es naivi turpinu cerēt, ka viņa tomēr pēdējā brīdī atnāks, ka es atradīšu veidu kā palikt uz brīdi ilgāk.

Nesagaidīšu.

23
Mai
08

48 “sitieni”

Ak, nu. Come on… 48 apskates? Par ko? Pieciem ierakstiem vienā dienā? Šķiet ka daudzi ieraksti vienā dienā ir lielu ”hitu” formula. Bet godīgi sakot – es nesaprotu kas cilvēkus ieinteresē manā blogā [pietam – pavisam dīvainos ierakstos]. Labi – man laikam būtu jau bijis laiks pierast, ka cilvēkiem interesē svešu cilvēku dzīve, interesē viņu domas, sāpes un valdzina ideja, ka kādam ir cita dzīve, mēdz būt sliktāk, vai labāk un tomēr, es vēl arvien to neizprotu. Jēgu lasīt pilnīgi sveša cilvēka personīgo blogu. Es saprotu jēgu lasīt tehniskos blogus, bet ne personīgos.

*aizdedzina vēl vienu cigareti* Es nenoliedzu ka pati lasu privātos blogus. Manās ātrajās grāmatzīmēs ir veseli.. trīs. No kuriem viens diemžēl ir dzēsts [:s žēl – bija labs blogs *dūmu apvīts klusuma brīdis*] Un noslīdošajā izvēlnē ir vēl pāris. Bet āķis tajā ir tas, ka tie ir man pazīstamu cilvēku blogi, par kuriem es interesējos, bet ar kuriem dažreiz sanāk runāt par maz.

Zinu – izklausās jau dīvaini, ka es tā ”uzbrūku” cilvēkiem kas skatās manu blogu, bet es tiešām īsti neizprotu.

Protams var jau teikt, ka privātajiem blogiem vajadzētu izmantot klabi, tehniskajiem blogiem – wordpress [pati šādu ideju apsvēru], taču bloga hostings paliek bloga hostings. WordPress ir ērtāks, vienkāršāks un daudzejādā ziņā labāks par klabi [arī pārējiem blogu hostingiem] un tāpēc es izvēlējos Wordpresu.

Starp citu – ievēroju, ka [gandrīz] katru dienu pie meklētāju atsaucēm uzrodās kas pavisam vienkāršs un loģisks atslēgas vārds ”Ofeliamorfia”. arī tas nedaudz izbrīna. Bet ne tā kā viss pārējais. Tā silti. Ar apziņu, ka nezināms kāds tomēr meklē mani. Naiva cerība, ka vienalga nav ne tikai vienai būtnei.

22
Mai
08

Jaunais izskats.

Šodien paspēja nomainīties divi izskati, bet tas nav svarīgi. No rīta sapratu ka iepriekšējais izskats ir kļuvis pārlieku drūms [protams – vienmēr vajag kādu uz kuru novelt visu vainu] un nolēmu nomainīt to.

atdūros pret nepatīkamu atziņu – no visām pieejamajām tēmām, tās kuras man patika bija vai nu pārlieku depresīvi pelēkas [kā iepriekšējā], vai arī pārlieku klasiski melnbaltas, kas neatbilst manai pašreizējai noskaņai.

Nezinu kāpēc beigu beigās izvēlējos šo – sarkano. Sarkanais vienmēr ir asociējies ar asinīm [pat sarkanās rozes vienmēr nedaudz pavelk uz asinīm] un attiecīgos dvēseles stāvokļos asociācijas arasinīm visu varētu padarīt tikai vēl ļaunāku.. bet es nezinu. Man patīk. Vēl tikai times fontu un mans blogs būs neatvairāms. man pašai.

Starp citu – kāds zināja cik sarežģīti ir atrast sarkanas bildes, kuras nav tendētas uz asinīm vai maucismu? *pamet acis augšup, uz banneri* manuprāt to ko vēlējos panākt šajā bannerī, es panācu.

Arlabunakti.

22
Mai
08

Cigaretes.

Dīvaini, kādu baudu spēj izraisīt cigaretes pēc tik ilga laika. Pietrūkst tikai vecais kristāla pelnutrauks un atkal jau ir nedaudz sajūta kā tajos laikos kad pasaule šķita par kripatiņu gaišāka un patīkamāka. Laikam jau tāda tā ir vēl arvien, tikai es pati esmu mainījusies. Laikam jau Ingum ir taisnība, ka esmu nedaudz atkarīga no depresijas. Būs jāārstējas. vai pareizāk sakot – jāturpina to darīt. Mīļotās būtnes dēļ ^^

Kāds nezin kādu labu, bet ne-depresīvu grāmatu? Jautru, mīļu, skaistu.. vai vismaz bez depresīvisma nosliecēm?

22
Mai
08

Viena saruna.

Dažas Skype sarunas gribās saglabāt. Tā vienkārši.

Turpināt lasīt ‘Viena saruna.’

22
Mai
08

Aizmirsties.

Pašlaik gribās aizmirsties. Pazust un izgaist. uz brīdi. Varbūt paslēpties viņas rokās, bet par to tagad domāt nav labi. viņa ir tālu.

Ja man būtu kas interesants darāms es drošivien mēģinātu aizmirsties darbā, bet vienīgais ko es varu darīt – veidot grafikas [ kas rada vēl lielāku brīvību prātam], rakstīt [ kas nenovēršami rada vēl lielāku depresīvismu] vai lasīt [ kas pēdējā laikā neaizrauj], varbūt nogrimt savā prātā [ un lūk to bērni sauc par morālo pašnāvības mēģinājumu, šādā brīdī].

Ja es nebūtu pārlieku labi iegaumējusi ko nodara alkohols, es mēģinātu aizmirsties dzintarinā šķīdumā. Rumā vai viskijā. Bet es atceros. pārlieku labi atceros.

Ja man nebūtu atņemtas pēdējās cigaretes es pašlaik smēķētu. Bet jā. Nododot Ninjas rokās cigarešu paciņu ir naivi dabūt atpakaļ kaut dūmu mutulīti.

Ja viņa būtu sasniedzama es runātu ar viņu.

Ja mans prāts nebūtu tik sasodīti izvarots es drošivien pašlaik negribētu tumsu.

Un ja tantei būtu riteņi nevajadzētu tramvajus.

Es šovakar it kā iešu skatīties kino. nezinu. negribu. dīvaini, ka tad kad beidzot uzrodas sazin kādas iespējas pazaudēt mūžīgo drūmumu, puse nojūk un otrai pusei es nesaņemos pati.

22
Mai
08

Ainārs Mielavs – Atpogā manu kreklu.

Atpogā manu kreklu un palaid pa straumi to.
Kā kuģi, kam nekur nav par seklu, ņem mani un izmanto. Turpināt lasīt ‘Ainārs Mielavs – Atpogā manu kreklu.’

21
Mai
08

Pārkrāsosim sienas no jauna.

Miskastē ir tik biedējoši daudz bilžu, domu, atmiņu un vārdu, ka sāk palikt bail, ka arī manī pašā iestāsies tāds kā tukšums un izmirus. Nedaudz tuksnesīgs.

Bet nekas. Man ir iemesls atkal visu mēģināt piepildīt [tas nekas, ja vēlāk visu atkal metīšu ārā], visu radīt pa jaunam, no gandrīz tukšuma. Ne tikai datora atmiņā un kladēs. Sevī pašā.

Sajūta tāda, itkā es tagad stāvētu baltā istabā, gandrīz tukšā, gandrīz nevainojamā, ar dažām svarīgām un smagi maināmām iezīmēm, bet caurmērā – baltā un iekārtojamā. Būs jāpacenšas nedaudz sakārtot sava dzīve, jāaizmēž dažas vieglprātības, bērnišķīguma un muļķīguma pazīmes, būs jāaizmēž nedaudz romantisma. Un jāmēģina izskaust neliela deva depresīvisma un to aizvietot ar laimi un prieku. Ko dāvāt viņai. Kā jūs domājat, laimi var dāvināt kā puķes? Būs jāpārbauda.

Ak.. un jā… Es esmu sasodīti lepna par savu mīļoto. Piefiksēju ka to neesmu pateikusi ne vakar, ne aizvakar, ne šodien skatoties bildes, kurās viņai vienai rokās ir pa četriem diplomiem. Muļķīgi ka nepateicu, jo lepnums ir liels. Par visskaistāko būtni, kuru es atļaujos saukt par savējo.

16
Mai
08

Mīļā…

Mīļā, tu kādreiz esi pamanījusi, cik smagi man ir lūgt, lai tu neaizej? Parasti es to nedaru – negribu tevi ierobežot, baidos, samierinos ar vientuļu vakaru… bet šoreiz es gribēju, lai tu paliec, lai atkal neatgrieztos tā sajūta, ka es nezinu neko, ka es varu tikai šaubīties [ne jau par pērkondārdiem… par pārējo], lai tu justos nedaudz laimīgāka.. es vismaz cerēju, ka justos. Šoreiz es lūdzu. Bet ej, ja gribi. Es taču zinu, ka nav manos spēkos to apturēt. jau otro reizi mūžā zinu, ka nevaru..

Kāpēc vienmēr man vismīļākos cilvēkus es nevaru paglābt no vienas un tās pašas sērgas?

16
Mai
08

Skumīgi.

Skumīgi atvērt skype, bet aprauties pie (hug) pēdējām iekavām un atcerēties ka vakardien par šodienu neko nesolīji.. Skumīgi pamest logu tāpat atvērtu, neesot drošai vai tu maz līdz svētdienai uzrakstīsi kaut vārdu. Skumīga diena domājot par vakardienu. Sapņojot pareizāk sakot. Domājusi bez miega es šodien varbūt esmu kādas divas stundas. Vakardiena šķiet ir izsūkusi visus spēkus. Skumīgi neredzēt orandžo mirgošanu un nedaudz nenodrebēt verot vaļā. Skumīgi bija no rīta pamosties un sākt rakstīt tev īsziņu un neuzrakstīt to, dēļ vakardienas un laika kurā celies.

Un visskumīgākais šorīt bija pamosties no vāveres ķepām, nevis no tavām rokām.

Es ilgojos pēc tevis mīļā. Ļoti. Un šodien man vajag tevi daudz vairāk nekā parasti… laikam jau tāpēc ka tik labi izjūtu, ka tevis te nav.

15
Mai
08

Zīmēšana.

Nekad neticiet nevienam cilvēkam kurš pasaka ka es labi zīmēju, vai vēl ļaunāk – ka man ir talants. Nav >< es pat neesmu spējīga simetriski uzzīmēt abas acis ><

Protams, ka zīmēšana no attēla pārvērtās par zīmēšanu pēc iztēles un nu jā.. tās abas meitenes nav tuvu līdzīgas. Manas mīļotās deguns, nedaudz viņas smaida, un nu jā…

15
Mai
08

Pēc minūtēm piecām.

Ja negribat lubrikantu matu galos, sabiojātas pēdējās atiecības ar klasi, piedevām dabūt valedolu un iesist diviem cilēikiem [no kuriem viens ir bijusī spēļmantiņa (neparasiet man par ko es tobrīd domāju)], tad nekad nenostājieties loģikas un saprāta pusē.

Vakardien es uzminēju, ka ex-spēļmantiņa ar savu bandu grib iesmērēt vienai meitenei matos lubrikantu. Es tiku nosaukta par slimu un perversu. āām.. kāds var man paskaidrot šo primātu domāšanu?

Es gribu izlikties ka man nav jāiet uz darbu, ka man nav jāuzzīmē zīmējumi, ka man ir daudz brīva laika, ka man nav līdz galam jāpabeidz posts, ka man nav jāpabeidz skins, ka es drīkstu vienkārši sēdēt un rakstīt.

Nedrīkstu. un neizlikšos. pēc minūtēm piecām.

11
Mai
08

Ieraksts ar atpakaļejošu datumu.

Vakardienas uztraukumā noslāpa tik daudz kas.

Aizmirsās fakts, ka aizbrauca Kiprietis. Aizmirsās visi jociņi kurus izmantoju attaisnojoties ka nebraucu viņu pavadīt uz lidostu. Aizmirsās ideja, ka tad kad viņš mācīsies UK Tomaš [Iepriekšminēts kā Kiprietis] būs atkal jāaicina uz šejieni – pavadīt brīvdienas un dzīvoties pie mums, nevis viesnīcā. Aizmirsās vāvere, kura gandrīz ielīda Tomašam somā un gandrīz aizceļoja uz Kipru. Aizmirsās viss.

Izrādās ka morāli tas arī nav īpaši svarīgi. Varbūt vienīgi nedaudz savādākas dzīves sastopot Tomašu. Bet uz vakardienas noslēguma fona.. nu jā. Tik tiešām nesvarīgi. Morāli.

Nevarētu teikt, ka šodien nervi ir brīvāki, bet vismaz mēmā šoka nav.

10
Mai
08

Bļaģ.

Bļaģ.

Atgādiniet man kāds, kādreiz, ka ne viss ir iedomas.

P.S. un nē – šis ieraksts nav saistāms ar iepriekšējo.




Pr Ofēliju un viņas webkladi.

Melna tinte un balti rūtotas lapas - vislabākais veids, kā neaizmirst. Baltizils monitors un sudrabmelna klaviatūra - veids, kā izprast, atdot izprasto un aizmirst.
Bez lasītājiem.

Blogs var saturēt morāles normām neatbilstošus materiālus.

Mirkļa gaismā.

Hronikas.

Dienas, kā asi sodrēji.

februāris 2023
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728  

Klade no somas izvilkta

  • 3 297 reizes.