Tāda klusa. Piezagās. Cauri titriem un nevienozīmīgiem vārdiem, cauri šķietami nepieļaujamām ainām un sižeta kas būtu visvienkāršākā ziepju opera, ja to stāstītu kāds cits. Bet šo stāstu man izstāstīja īstais. Stīvens Spīlbergs- par lūpām un burtiem izmantojot izliektu ekrānu un kinoteātra pustumsu.
Ja kādam pēkšņi ienāk prātā – par ko viņa runā?, tad – vakarā pēkšņi izdomāt ka šodien ir jāizmanto viena biļete, īsti pat nezinot ko izvēlās [es pat nezināju režisoru], izvēlēties filmu un konstatēt, ka filma nav kārtējā romaņķika ir fantastiski. Iepazīstinot tuvāk – Mīlestības svētki, ar mīlestību galvenajā lomā.
Var jau būt, ka es filmā ieraudzīju to ko vēlējos ieraudzīt.. Bet es ieraudzīju. ko vairāk par kailiem ķermeņiem, dialogiem, aktieriem, kāzām, bērēm, sižetu, pikseļiem. Es ieraudzīju to, ko es sagaidu un to ko es gribu sagaidīt no dzīves. Īstenību. Neuzspēlētu mīlestību, ikdienu [bet ne rutīnu], slapjus trotuārus, iepirkumu maisiņus, aizvilktus aizkarus, vienkāršu darbu. Man vairāk nevajag augstus pagodinājumus un sapņu piepildījumus. Ja vien piepildās viens sapnis. Dzīve ar viņu. Ne vairāk. vismaz es nevēlos vairāk. Tā jau būtu nepiedodama negausība. Itkā pieprasīt vēl arī mēnesi, kad tev jau pieder zemeslode.
Zinu – varbūt mana pasaule ir ierobežota, varbūt tā sākās un beidzās vienā cilvēkā, varbūt tā ir šķietami vienveidīga, taču tā [šķiet] plašāka nekā daudziem citiem. Jo manā dzīvē lielāka jēga ir censties līdz galam izprast vienu būtni, kas varbūt ir vienkāršs cilvēks, bet īpaša ar to ka es viņu v;ēlos izprast, nekā pavirši pazīt simtiem cilvēku.
Es atsaku zelta kalnu pārskaitījumus, es noraidu villu Karību jūrā. Man to visu nevajag. Man jau pieder viss ko es jebkad varētu vēlēties. Mēs.
