Man ir nogurušas acis un vēl vairāk noguris prāts. Bet es nevarēšu aizmigt. Negribēšu pareizāk sakot.

Jo zinu, ka par spīti šodienas laimei es murgošu. Par viņu.

Lai gan, vismaz šoreiz viņa neizgaisīs baudpilnos mirkļos, izraisot mokas. Īstenībā taču neizgaisa. Taču kas to lai zin, ar ko mans parāts atkal mani spīdzinās. Ja tas būtu dzīvojis viduslaikos, tas būtu kļuvis par godalgotu bendi – spīdzinātāju.

Izslēdziet kāds mani.