Man kut kakls. Tas nozīmē tiki vienu- man ir jāiet gulēt.
Bet man ir bail no murgiem. Negribu vēl vienu nakti ar dažiem mirkļiem viņas laimes [baudas] un stundām viņas sāpju un asaru. Dzīvē es to izturētu [un censtos novērst], bet murgos, kuros valda mans prāts? Nē. Mans prāts pārlieku labi pazīst ikkatru manu baiļu nostūrīti, attēlo pārleiku perfekti.
Arlabunakti. Centīšos nesajukt līdz rītam.
Lai arī prāts ir tiktiešām noguris, beidzot spēcīgi apjautku lietu, kas ir loģiska un vispārpieņemama.
Šodiena veido rītdienu un vakardienu.
Es to zinu. Bet tikai tagad to jūtu.
[zinu - šonakt rakstu daudz. Bet šonakt nav Viņas. Viņa ir tuvāk nekā parasti, bet nepieejama. Tapēc es rakstu te. Parasti es to visu savādākos veidos atdotu Viņai.]
Man ir nogurušas acis un vēl vairāk noguris prāts. Bet es nevarēšu aizmigt. Negribēšu pareizāk sakot.
Jo zinu, ka par spīti šodienas laimei es murgošu. Par viņu.
Lai gan, vismaz šoreiz viņa neizgaisīs baudpilnos mirkļos, izraisot mokas. Īstenībā taču neizgaisa. Taču kas to lai zin, ar ko mans parāts atkal mani spīdzinās. Ja tas būtu dzīvojis viduslaikos, tas būtu kļuvis par godalgotu bendi – spīdzinātāju.
Izslēdziet kāds mani.
Gribēju aiziet uzpīpēt [pēdējā laikā tas kļuvis par šausminoši biežu ieradumu. Vai varbūt pa šausminoši biežu ieradumu atkal kļuvis stress un uztraukums], bet atcerējos ka pēdējās cigaretes atdevu viņai. Ienīstu sevi par to.
Toties man būs iemesli uz brīdi atlikt šo balti-orandžo, vijīgo nāvi, kas piepilda plaušas, prātus un sirdis. Pavisam apzināti iztērēju visu kas man bija pieejams, neprasot lai pārskaita no otra konta. Lai atliktu. šo balti-orandžo nāvi.
Nedaudz pārgāja, bet mutē vēl arvien mandeļu garša. Un gaisā – smarža. Saldrūgtā. Tā manuprāt vajadzētu smaržot cianīda izgarojumiem. Nezinu kāpēc. Ja nekļūdos – vienā no tie garajiem, melnajiem vakariem, vienā no tiem biezajiem, dziļajiem romāniem izlasīju. Ne jau smaržu. To ka smaržo tā.
Šodien no rīta pamostoties pāršķirstīju tumšbrūno kladi – to kurā sarakstīti domu graudi no mana samaltā prāta.
Bauda iegūt dažreiz ir līdz vērtīga baudai radīt.
Ja iekārot ir grēks, tad grēks ir pa īstam mīlēt.
Tas kurš teicis, ka iegūt savu mīļoto ir grēks, vai nu nekad nav mīlējis, vai arī nekad nav bijis pa īstam cilvēks. Varbūt viņš bija impotents.
No rīta tas jutās daudz savādāk, nekā tagad. Tagad tā ir pavisam reāla sajūta, pārliecība, gandrīz dzīves veids. Izjūta ka arī ķermenis un bauda ir daļa no mīlestības. Agrāk prātā tās vienmēr bijušas divas nesavienojamas un neapvienojamas lietas. Jau labu laiciņu tās sāka pludināties kopā. Šodien, reizē ar mūsu elpu tās sajaucās kopā.
Manā sapnī kaila balerīna. Nesedz to ne samts, ne zīds. Manā sapnī kaila balerīna. Dejo, dejo un viss.
Tas bija visskaistākais mana mūžā – enģelis, zem baltas segas, izpūrušiem matiem un neperfekts. Dīvaini izklausās, bet es esmu iemīlējusi tieši šo neperfektumu – viņa nav no sapņiem, viņa nav būtne ar perfektajām kustībām, neizjauktajiem matiem, perfekto izskatu un tā nebija perfektā mīlēšanās. Viņa ir mana neperfektā meitene. Un savā ziņā – tieši tāpēc es viņu mīlu – viņa ir dzīva.
Es gribu viņu atpakaļ. Pazust zem baltās, pūkainās segas un vienkārši klausīties viņas elpā, sirdspukstos un varbūt runāt.
Man gan daudz izstāsta viņas sirdspuksti un smagā elpa.
Bet viņas balss ir tikpat burvīga, [samtaina, zema] kā viņas sirdspuksti un elpa. Neatteikšos tajā klausīties mūžam. Dīvaini, ka viena balss var izmainīt tik ļoti. Pat tad, ja tā ir tik apburoša kā viņas. Viena vienīga balss, būtne, jūtas… un pasaule tiek tā vienkārši sagriezta kājām gaisā. Tas kas agrāk šķita pretīgs tagad ir mīlams, nesaprotamais – saprotams, nemīlamais – mīlams, neiespējamais – iespējams. Mainījies ir daudz kas. Dažreiz jūtu ka ne tikai uz labo pusi. Bet nekad jau nevar bez trūkumiem. Trūkumi rada neperfektumu. Neperfektums – īstumu. Es mīlu īstumu.
Šobrīd liekās ka no mandelēm, līdz cianīdam ir viens solis.
Tikai tāpēc, ka saldrūgsmes māk būt tik sasodīti dažādas.
