Sāpīgi sajust šo miglu un zināt, ka aiz tās notiek rosība, kustība, deja…
Es zinu, ka manā prātā notiek sasodīti daudz. Vienkārši jūtu. Bet aiz miglas, tīmekļa, priekšauta. Viss pārējais ir neredzams. Ja es domāju par savu prātu un aizveru acis, es ieraugu sarežģītu ierīci ar daudziem daudziem zobratiem, pogām un dažiem greznojumiem. Šī ierīce slēpjas zem balta un nedaudz aptraipīta apsega. Un to visu es redzu cauri stikla kupolam. Ierīce zem apsega strādā šķietami daudz vairāk, nekā tā spēj pavilkt un tomēr – velk. No tās būtu jānāk domu, vārdu un ideju gūzmām. No tās būtu jānāk saprātam, pārpilnībai, spējai klausīt tam ko jūtu un darīt to ko vajag. Kaut kur dziļi dziļi iekšā tas viss veidojas. Bet apsegs to visu aiztur… un lielākā daļa paliek dziļi iekšā. Tikai šis tas izlido ārpus šī sasodītās miglas, kuru jūtu. Es nezinu, kas ir šī migla, kas apņem manu prātu. Bet tā padara mani tādu – flegmatisku, nedaudz neīstu un nespējīgu mīlēt tā, kā mīlu dvēseles dziļumos. Es vienkārši zinu, ka tad ja miglas nebūtu… kaislības, vārdi, idejas, pārliecība, darbības… Tas viss būtu daudz dzīvāks, spēcīgāks, neapturamāks. Tagad tas viss ir īsts, bet tad.. tad es auļotu.
Es zinu – nav labi vainu uzvelt kam citam, bet tieši tā es jūtos. Iegrožota savā prātā.
Ziniet, es aptvēru vēl vienu lietu. Es jūtu tikai šo mirkli. Pa īstam jūtu. Iepriekšējos mirkļus es labākajā gadījumā atceros, nākošos labākajā gadījumā spēju iedomāties. Bet es vairāk nejūtu tos tā, kā jutu agrāk. Nejūtu spilgti , nejūtu īsti. Es tos jūtu gluži kā fotogrāfijas, kas mēģina sevī ietvert kustību. Nedzīvi, redzami, bet nejūtami. Tie ir vārdi.
Un galu galā, viss nonāk pie tā, ka es neredzu pasauli kopumā. Es redzu šos burtus, bet nespēju saprast ko tie izsauks, tikai aptuveni atceros iepriekš rakstīto. Plūdums. Es lasu grāmatu, izjūtu mirkli, taču neredzu lielo, kopējo domu. Tā pazūd prāta miglā. Tāpēc nelieciet man spēlēt šahu. Ļaujiet man baudīt mirkli un neaprēķināt rītdienu, vai vakardienu. Tas, kas man padodas ir bezrūpība. Piedod mīļā, ka tā.
Es negribu pazust šajā miglā un savā ziņā.. negribu zināt, kas ir šī migla. Bet man tas laikam ir jāuzzin. Viņas dēļ, vai ne?
Man arvien biežāk ir sajūta, ka tas ir saistīts ar kādu slimību. Nezinu kādu. Ja tuvākajā mēnesī es vēl kaut reizi noģībšu, man būs slikti, sāpēs galvai vai uzmāksies tas nepārspējamais tukšums… Es aiziešu pie doktora Izrakstītās Nāves. Jebšu ārsta. Brrr… Tas biedē. Biedē tas, ko es varētu uzzināt par savu prātu.
Zinu, no vienas puses izklausās visai pārspīlēti, uzpūsti, patētiski un skaļi. Bet šoreiz es pat neko nemēģinu dramatizēt, sev ierastajā manierē. Man ir tiešām bail par to, kas varētu atklāties. Es pat īsti nezinu, kura iespēja biedē vairāk – tas, ka tiktu atklāta kāda slimība, vai fakts, ka viss varētu būt iedomas. Un, ja slimība – tad vēl es nezinu kas mani biedētu vairāk – ārstējama vai neārstējama. Ārstējama nozīmētu ilgus un garus zāļu dzeršanas periodus, ierobežojumus, aizliegumus, kontroli. Es neciešu rāmjus. Neārstējama… Tas nozīmētu pamest viņu.
.
:huh: man pirms brīža prāta ienāca viens Kaķa citāts no skype čatiem, bet es jau aizmirsu.
Iemesls viens – čatos ar Kaķi ir pārlieku daudz kas tāds, kas aizvilina manu gaisīgo būtību pa labi.
Bet es atradu.
morfija meitene, adatas meitene, meitene uz adatas, sapņu meitene, meitene sapņos, naktstauriņš
Es esmu iemīlējusi šo asociāciju ķēdīti. Tajā ir sava poēzija, savs stāsts.. Tajā savā ziņā ir mana Ofija [jebšu es pati, es vienkārši mēdzu runāt par sevi trešajā personā un aizmirst ka viņa esmu es], lai arī viņa narkotikas ienīst. Bet nevar jau ienīst bez mīlestības. Garāmgājēju neienīdīsi.
.
Es gribu justies atpūtusies, svaiga un tīra. Visās ziņās. Tuvākā sajūta šīm visām bija pēdējo reizi kad es izkāpu no vannas – ķermenī bija nedaudz mazāk no mūžīgā noguruma, tāpat dvēselē un prātā. Bet tas nepazūd nekad. Lai cik ilgi es gulešu, vannošos, vai pastaigāšos svaigā gaisā. Man nešķiet, ka šo smagnējo nogurumu un miglu jekad varēs aizdzīt. Tā līdz galam. Varbūt tas uz brīdi nedaudz atkāpsies, taču tas šķiet netaisās pilnībā pazust no manas dzīves.
.
Šonakt būs jāpārgriež laiks. Es negribu celties par stundu agrāk un par stundu agrāk konstatēt, ka prāts vēlarvien tinās miglā un pleci noguruši salīkst. Labāk jau no tā nepaliek. Vienkārši rodās sajukums.
.
Tikko skatījos bildes no Amerikas modeļu pasākuma. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem tiešām apjautu, ka pasaule dzīvo arī aiz mana horizonta. Parasti ir grūti iedomāties, ka kāds kuram rakstu ir dzīvs, ka kāds kuru redzu nav tikai pikseļu vai atomu sakopojums. Ir tikai viena kurai spēju to iedomāies bez pūlēm Bet pārējie – iedomas, vārdi, realitāte kuru pasaka, nekas vairāk.
Pēkšņi sajutu, ka ir savādāk. Realitāte ir reāla. Tie nav vardi. vai prāta iedomas. Cilvēki jūt, dzīvo, eksistē un domā. Droši vien arī sacer dzeju. Dīvaina sajūta. Jo vairāk tāpēc, ka tagad esmu viena. Tad ja ienāks kāds sajūta pazudīs. Pasaule ir dīvaina.
.
Brīdī, kad tu pēc negulētas nakts aptver, ka neesi īpaši savādāka nekā ikdienā, neatliek nekas cits kā aizdomāties. :huh:
.
Es zinu, nav jēgas rakstīt kādam. Tāpēc šonakt es rakstu sev. Es pat nezinu, kāpēc publicēju visu šo. Tāpat neviens nelasa un ja lasa – neredz jēgu. Kārtējā dienasgrāmata. Nenoliedzu. Bet manējā. Tapēc īpaša man. Citiem ne. Kāpēc tad to likt te? Mīlēs, kodīs, žņaugs, nesaudzēs. Nezinu. Savādāk nemāku.
