Tad nu – sveicināti.

Blogi man ir bijuši daudzi, bet jūs domājat, ka kāds ir izdzīvojis? Ha! Nebūt ne.
Nezinu vai šis blogs ar ko īpaši atšķirsies.

Tad nu tā [jā zinu - man īsti nav ko teikt - divas reizes vienā rakstā iekļaut ''tad nu''].
Es esmu Ofēlija. Ofēlija Morfija, ja vēlamies precīzāk.

Manā pasaulē ir trīs mūža mīlestības- mana mūza, literatūra un ūdens. Mūza ir noteikts cilvēks, jā. Meitene starp citu [*domīgi pašķielē uz tiem kuri saviebjas vai aizver šo blogu*]. Literatūra.. Vai tur ir daudz ko skaidrot? Grāmatas, to lasīšana, baudīšana un šad un tad – arī rakstīšana. Dažreiz šķiet, ka mana pasaule būs līdz galam piepildīta, ja tajā būs plaša personīgā bibliotēka, ap kuru ņemties, starp kuras plauktiem klīst un pār kuras grāmatu muguriņām, saceļot vieglas putekļu vērpetes vilkt pirkstus. Jā- putekļus. Nespēju iedomāties bibliotēku bez, tās īpašās putekļu un vecu papīru smaržas. Bet sakot frāzi  “Lai mana dzīve būtu piepildīta man vajag bibliotēku” es meloju. Man vajag trīs mana mūža mīlestības, tātad arī ūdeni. Izklausās jau muļķīgi – cilvēks galu galā bez ūdens dzīvot nevar. Bet es nevaru savādāk… Man vienmēr vajag ūdens klajienus, sajūtu. kā ūdens apņem mani, dzirdēt viļņus glaudot krastu. Bez upes, ezera, vai vēl labāk- jūras, savu dzīvi iedomāties nespēju. Ne jau tā pa īstam. Tāpēc dažreiz prātoju, ka depresija man varbūt ir dēļ ūdens trūkuma. Mana stihija ir ūdens. Gan pēc rakstura, gan pēc visiem nosacījumiem… Arī domājot, kas es varētu būt bijusi agrāk, vienmēr prātā uzrodas ūdenī izrisušu matu klājiens, ūdens pārkrāsotas zaļganas rokas un šķiet teju, teju jau parādīsies zivs aste. Izklausās smieklīgi, vai ne?

Ziniet es šodien mācos smaidīt. Nē – nepārprotiet. Es zinu, kā smaidīt. Tikai es to daru pārlieku reti. Tāpēc es mācos visu uztvert nedaudz pozitīvāk. Tad, kad iemācīšos smaidīt, es mācīšos spēlēt Prieka spēli. To kuru spēlēja Polianna. Atceros, ka arī es bērnībā to spēlēju. Bet cik atceros, es to aizmirsu sen. Aptuveni 8 gadu vecumā. Pirms 6 gadiem. Gandrīz bail paliek, iedomājoties, kā laiks aizplūdis. Liekas jau dīvaini to dzirdēt no 14 gadus vecas meitenītes mutes, bet tieši tā es jūtos. Tā it kā laiks lidotu ātrāk nekā es spēju to noķert. Flegmatisms un sapņainība ^^;

Bet ko nu es jūs pirmajā rakstā biedēšu ar zīmju un vārdu tūkstošiem.
Sveicināti.